sapņojam

likvidet:

ja nu tā sākām, tad es arī vienu šonakts īso sapni.
atrodos skaistā vietā, plūst upe, pār kuru ved tilts, apkārt zaļojoši koki, un ir vasara. upē peldas divi cilvēki, es kopā ar sirmu vīru ar tikpat sirmu bārdu, eju pāri tiltam. tad pamanu, ka vēl viens peldētājs taisas no krasta nelielās kraujas ar galvu pa priekšu lekt ūdenī. ielec, taču pārlieku tuvu krastam, un, netrāpījis īstajā dziļumā, iestieg smiltīs - pati galva ūdens apskalota iegrimusi dziļi smiltīs, bet viss rumpis un kājas ārpus ūdens taisnas kā stabs. es vilcinos, nezinu, ko darīt, nesaprotu situāciju. galu galā aizskrienu līdz nelaimē nokļuvušajam, ar rokām sataustu zem ūdens smiltīs ieaugušo seju un saucu palīgā cilvēkus. pieskrien divi puišeļi un aiz kājām izvelk viņu ārā. tālāk vairs bildi neredzu, bet paliek tikai sajūtas un domas par to, vai cilvēks dzīvs. (nenoskaidroju)

tajā pašā naktī arī sapņoju par zobu izkrišanu. taču šoreiz salīdzinot ar citām zobu sapņu reizēm bija vēl nepatīkamāk, jo likās, ka nu ir pa īstam, ka nesapņoju.
sākumā, kā vienmēr, ar mēli pārbraucu zobu rindām un secinu ka augšā priekšējais zobs kustās. tik ilgi viņu mocu, līdz izkrīt. seko nākamais zobs, un atkal nākamais. sākas histērija, lūdzos sev, lai šis būtu sapnis, bet nekā, esmu pārliecībā, ka atrodos reālajā plaknē. sāku skraidīt pa kāpnēm(biežs sapņu piedāvātais elements), līdz beidzot tomēr pamostos.

tati:

Staigājos pa vasarīgo Salaspili. Saule spīd, lietus līst (vecai mātei bikses tomēr neplīst). Eju no dambja uz mājām, satieku draugu, kurš braukājas mazā bērnu trīsritenītī, kurš ir dzeltenā krāsā. Skats visai iespaidīgs, jo drauga masa ir paliela, bet trīsritenis ir parastais mazo bērnu transports. Nu lūk, viņš pieskaņojies riteņa krāsai, uzvilcis dzeltenu cāļa cepuri un plašķi dzeltenā krāsā, braukājas pa ielu. Izrādās, ka notiek fotosesija. Fotogrāfs ielas malā stāv un fotogrāfē ar fotoaparātu kā senos laikos. Draugs aicina mani pievienoties bildei, kura vēlāk tikšot ierāmēta un pielikta pie sienas. Es atteicos un gāju uz mājām.

tati:

Ir beidzot uzradies laiks, lai atstāstītu savu divu dienu veco sapni, kuru es jau skatījos pa otram lāgam (nu, atkārtojas man viņi...). Tātad.
Silta, saulaina vasaras pievakare. Es ar kādu sievieti sēžu paugurā un malkoju tēju. Šis paugurs ir pietiekami liels. Viss nopļauts - viens vienīgs mauriņš visa paugura plašumā - skats vienreizējs. Sēžam mēs baltos krēslos pie balta galda baltos apģērbos un sajūta ir vienkārši ūbersuperīga. Miers. Pēkšņi pagriežos pa labi un skatos - uzradies ir liels banzīcas zvans un vīrietis, kurš taisās šo zvanu iezvanīt. Nodomāju pie sevis : "Ō, pirmo reizi mūžā redzēšu kā zvana zvans." Iezvanās pirmo reizi - skaļš un vibrējošs viss paliek. Iezvanās otro reizi, vibrācijas kļūst tik pēcīgas, ka viss no šī paugura krīt un ripo uz leju. Es savā baltajā ietērpā (kā arī visas klātesošās personas un priekšmeti) sākam ripot uz leju. Patīkami.

tati:

Šonakt bija vasara. Biju savās vecajās mājās, kur dzīvoju līdz 12 gadiem. Mājā es paliku pa nakti ar vēl kādiem draugiem un vienu traku kaķi, kurš nenormāli gribēja tikt iekšā, bet mēs nelaidām to razbainieku iekšā. Kad pienāca rīts, mēs gājām ārā, jo spīdēja saule. Atverot durvis, tas trakais, mazais kaķis ieķērās un iekodās man rokā. Iekodās rokā tik spēcīgi un nelaida vaļā, ka pat dauzot visu kaķi+roku pret sienu, viņš nepalaidās. Tā kā parodiju filmās viņš tēloja dzīvnieku uzbrūkam sastingušā pozā [iekodies, maita]. Kautkā es no viņa atsvabinājos un devos tālāk uz veikalu. Gāju viena pati pa priekšu draugiem. Pēkšņi skatos, ka tas mūdzis man atkal seko. Nekādīgi traki nereaģēju, jo viņš neizskatījās tik trakoti draudīgs kā iepriekš. Sāka līt silts lietus ar smalkām lāsēm. Es apstājos zem veikala jumta un gaidīju, kad tas pāries. Atnāca arī draugi un kaķis. Stāvējām ar darugiem, kaķi un vietējiem zem jumta un skatījāmies, kā vējš nēsā lietu no vienas ielas puses uz otru. Ļoti skaisti izskatījās tas, kā lietus mētājās un svaidījās. Sajūtas bija pozitīvas.