sapņojam

cannibalsmith:

Man tomēr gribās tagus latviski. Ko sakāt jūs?

likvidet:

Sapnis loti sašķelts, turklāt sižets nenoslēdzas, bet paliek karājoties gaisā. Emocionāli ass un smags, sižetiski - ne tik spilgs un diezgan nesakarīgs.
Eju pa nepazīstamas skolas gaiteni, kādai telpai atvērtas durvis, ieskatos, tur nežēlīgi risinās kādas sievietes nogalināšana. Viņa tiek durta ar dunci, es iedomājos upures sajūtas, pārņem bailes un briesmas, sastingstu pie durvīm, domāju - man nākamajai uzbruks. Slepkava uzsauc, lai ātri atnesot ūdeni, vajagot asinis nomazgāt. Nekavējoties skrienu augšā pa trepēm, no kurām lejā nāk pāris cilvēki, cenšos tos aizturēt, lai viņi neieraudzītu slaktiņu(darbojos tagad it kā slepkavu labā, šoka iespaidā) ar visādiem muļķīgiem teikumiem. skrienu tālāk pēc ūdens, vannas istabā piesmeļu pilnu spaini, dodos atpakaļ. Slepkava lej ūdeni virsū mirušajai sievietei, kuras āda viscaur tagad kā biezputra.
Daļu sapņa neatceros, nākamais ko atminos - manās rokās grāmata, pāršķirstu lapas, vienā no lapaspusēm nogalinātās fotogrāfija, tiešām briesmīga. Paskatos savā jakas kabatā - tur duncis, ar kuru viņa tika nodurta.
Nākamā epizode - atrodos vienā no klasēm kopā ar vēl pāris cilvēkiem, ieradies izmeklētājs, kurš pasniedz kādu stundu. Zinot, ka tas ir izmeklētājs, cenšos paslēpt dunci iekškabatā, ieraugu savu ādu, viscaur kā arbūza sarkanā iekša, un vēderā ar dunci iegrieztas pāris švīkas. Pēc nodarbības izmeklētājs pasauc mani pie sevis, viņš zina, ka neesmu vainīga, cenšas tikai izdabūt no manis informāciju, es klusēju. Izmeklētājs iegrimst pārdomās, es zinu ko viņš domā, visādas sakarības meklē, turklāt viņš bija uzmetis acis manām arbūza ādas švīkām, kas viņam it kā visu padarīja skaidru. Man gan nē. Galu galā izstāstu, ka atpazinu slepkavu - tā bija mana bijušā klases biedre, tagad es darbojos ar izmeklētāju kopā.
Atkal sapņa daļa iztrūkst, bet nākamais, ko atceros - atrodos pie vecās skolas, no kuras pa logu ārā galvu izliec tētis un priecīgi uzsauc man, es domīgi skatos, tētis pārstāj smaidīt, pēcāk iznāk ārā, izrādās ka viņš ir tas izmeklētājs, kaut ko runājam, mani pēkšņi pārņem nepārvarams miegs, atcerējos, ka pirms kāda laika iedzēru miega zāles, pasaku tētim, ka drīz iemigšu, cenšos gan pretoties miegam.
Nākamā epizode, kas vairs nav saistīta ar iepriekšējo sižetu, tomēr bija viena un tā paša sapņa daļa - eju pa skolas celiņiem, pukojos -visi skolā lamājas kā pilnīgi zvēri, tad dusmīgi izbļauju visus tos rupjos vārdus kā piemērus(tas vilkās diezgan ilgi), iedomājieties, kas tas bija par biezeni. Beigu nav.

josephine16:

Šonakt sapnī man viens pateica, ka es miršot jauna. Es ar tādu mierīgu attieksmi atbildēju: "Ā! Jā, es zinu... 23 gados."

likvidet:

Nu tad es arī. Sapņoju, ka kopā ar diviem cilvēkiem atrodos greznā priekštelpā, kas tālāk ved uz grāmatnīcu. Mūsu uzdevums ir zagt grāmatas(?!). Priekštelpā ir novērošanas kamera, no kuras man nesanāk izvairīties - es neveikli nometos uz zemes, bet rāpojot pa grīdu kamera mani "noķer". Neko, ejam iekšā grāmatnīcā, tur jau dusmīga kundze stāv pie kases un saka:"Nu ko, esi atnākusi zagt? Vai tad nezini, ka grāmatu zagšana ir pats lielākais noziegums?" Es samulstu, nevaru izdomāt, ko teikt, galu galā sāku nervozi runāt\bļaut:"Un kā tad ar cilvēku nogalināšanu, ar nožņaugšanām?" Saruna turpinās, es jūtos nožēlojama un tizla, pavirši pārcilāju pāris grāmatas, un tad pievienojos saviem biedriem, kuri kaut kur starp grāmatu plauktiem lavās. Viens no biedriem saka, ka mums jāmeklē tāda un tāda(nosauca kādu man nepazīstamu vārdu, kuru neatceros) mākslinieka grāmatas. Nospriežam, ka esam palikuši pārāk aizdomīgi, un vienam no mums ir jaietērpjas garā, kuplā kleitā, zem kuras pārējie divi palīdīs apakšā un kamēr kleitā ietērptais nevainīgu sejas izteiksmi staigās apkārt, mēs no kleitapakšas nemanot spersim grāmatas. Plāns izdodas, ejot jau ārā no grāmatnīcas, zvana sirēnai līdzīga skaņa, mēs pagriežam galvas atpakaļ, izrādās - kāds cilvēks turpat ir nogalināts un tagad noasiņo aiz mūsu mugurām. Ejam prom atrā solī, ieejam citā telpā, kur notiek kāda lekcija, jūtos piedzērusies, reibums pieņemas spēkā, līdz viss sāk jau virpulī mesties, sēžu solā un mocos ar nelabumu.
Mostos.

cannibalsmith:

Šonakt man bija sapnis par to, ka man ar nazi iegrieza vēderā un sāka tecēt laukā kartupeļu biezputrai līdzīga masa. Sajūta protams dīvaina. Atgūlos un mēģināju piezvanīt ātrajiem, bet šie necēla klausuli. Tā es zvanījos kādu pussapni... vairākas stundas. Pēc laika, tā kartupeļu biezputra bija mazliet sacietējusi un es izlēmu pats aizbraukt uz slimnīcu. Braucu uz slimnīcu, kas atradās uz ziemeļiem no Londonas. Tad es teleportējos atpakaļ uz Londonu un atrados pretī teminālim, kur man jāpasūta ārstēšana. Es nospiedu ne to pogu un man atkal bija jābrauc uz to slimnīcu. Taču es konstatēju, ka kamēr es šitā čakarējos mans vēders jau sadzijis. Tad sāka zvanīt modinātājs.

dags_slota:

meitenei melniem matiem, kura bija sasodīdi skorpioniska nimfomāne, bija klitors, kā tauriņš sārts un plats. tik simetrisks, cik tauriņš nemēdz būt. un tie mazie spārniņi.. bet tas arī bija nežēlīgi sāļš! man parasti garšo čuras, šis dzīvnieciskās garšas un aromāts (mmm), bet nu šitā bija tik nežēlīgi sāļa, kā melnā jūra! un viņa ļoti gribēja oralizēt, bet es biju tik sabudināts, ka nepaspēju viņai iedot.. nezinu kapēc, bet aigāju ātri pie meitenes ar gariem gaišiem matiem, kura neko negribēja, bet es biju tik nežēlīgi uzbudināts un nezināju, kur likt savu metamo - negribēju vienkārši nomest kulakā. nu redz. tā nu sanāca, ka viņa ieraudzīdama mani ar manu peni, kā sešgadīga bērna kulaks, sāka raudāt, bet vēl aizvien sēdēja krēslā un rokas bija gar sāniem. tā nu es iemetu savējo viņai mutē un sāku drāzt! tieši tā - drāzt! viņa raudāja, bet es - drāzu. raudāja. drāzu! es drāzu viņu starp viņas zobiem, mans penis bija slapš no viņas asarām. viņas mute bija sārti asiņaina no mana peņa, kurš rīvējās gar viņas plaši atvērtajiem zobiem. viņai žoklis bija liels, bet ne pietiekami. tā nu es baidzu viņai mutē, sperma šķīda gar lūpu kaktiņiem un tecēja pār viņas zodu. es beidzu. un es beidzu vēl ar vēl lielāku orgasmu. tādu, kādu pat realitātē neesmu izjutis. tas bija ilgs. liels. un pārsteigumu pilns. meitene garajiem matiem aizvien raudāja.. un dāgs pamodās un devās uz darbu..

likvidet:

atrodos savā bijušajā skolā, cilvēki - mežoņu bari klaigā, aizspiežu ausis, bet vienalga dzirdu, visi grūstās, manā nomocītajā galvā sāk ieviesties ārprāts, meklēju izeju no ēkas un esmu ārā. eju pa trotuāru, taisījos pīpēt, bet viena tante brēc, ka šeit nedrīkst pīpet. es biju tik nogurusi no trokšņiem ka savu nepatiku un dusmas par viņas teikto izrādīju noģībstot(vonderful fīling). tas bija lēni, patīkami, apmēram 30 sekunžu laikā ievilkos tādā kā transā, un tad jutu sevi viegli krītam un filma pārtrūka. atgūstot samaņu konstatēju, ka atkal atrodos skolā, visi uztraucas, skraida apkārt man, aprūpē blā blā.
p.s. reālajā dzīvē, cik atceros, nekad neesmu ģībusi.
šis laikam viens no tiem sapņiem, kuru atstāstot pārņem boorings, bet sajūtu ziņā ļoti spilgts.

likvidet:

viss sapnis izteiktu realitātes sajūtu atstāja.
atrodos uz slīpa mājas jumta, kājas jau karājas pār jumta malu, taisos uz pašnāvību. noslīdu no jumta un krītu. vienlaicīgi kritiens ir ātrs un ilgs, paspēju dažādām sajūtām iziet cauri. sākumā, krītot brīvajā kritienā pārņem šoks - nevajadzēja. tad sapratu, ir jāpieņem sava izvēle, ko esmu izdarījusi un, vēljoprojām krītot, sajūtu absolūtu atbrīvošanos. sapratu, dzīvošana nu ir aiz muguras, nav par ko uztraukties, vienīgi nedaudz baida, ka atsitienu pret zemi jutīšu kā ļoti sāpīgu un mokošu padarīšanu.
zeme jau ir tepat tuvu, bet pie pašas lejas sastingstu gaisā.
viss paliek tumšs, it kā esmu aizvērusi acis. dzirdu skaistu, tīru balsi, kas saka: "ja pēc divdesmit sekundēm neuzmodīšos, es nomiršu" tā pati balss sāk skaitīt:"divdesmit, deviņpadsmit, astoņpadsmit.." vienlaikus ar skaitīšanu mistiskā tonī skaļi čukst:"wake up, wake up, wake up.." ignorēju un guļu tālāk līdz balss noskaita skaitli trīs. mani pārņem apjukums, pēkšņi apjaušu, ka man jāmostas. tagad pati sev saku:"mosties, mosties!" es paspēju.
pamodos nakts vidū, sapnis nelikas kā sapnis, bija sajūta - tikko izspruku no nāves ķetnām.
tagad ir jau diena, un jūtos ne savā ādā, vēljoprojām smieklīga pārliecība, ka esmu tepat kā izglabusi dzīvību.

likvidet:

ja jau par bērnības murgiem, tad es arī vienu no saviem atklāšu.
piezīme - tas nav guļot - miega stāvoklī, bet esot fiziskajā, reālajā(?) pasaulē.
agrajā pusaudžu vecumā mani šitas gļuks vairākus gadus piemeklēja, katru dienu, vai reizi divās, bieži katrā gadījumā. pēcāk arvien retāk un nu jau var teikt izzudis. tad par pašu gļuku, kas uzdzina murgainas sajūtas.
neatkarīgi no vietas, darbības, vai citiem apstākļiem, mani pēkšni pārņēma tā sajūta, kas ir pamostoties - "ā, tas bija tikai sapnis, tagad esmu pamodusies pa īstam."
piemērs - eju vakarā pa iemīto taku uz mājam, un pēkšņi(klikt!) galva "savirpuļojas" un viss iepriekšējais gājiens un darbības ko veicu likās nosapņotas(nedaudz var vilkt paralēles ar "pamošanos" sapnī). bet ļoti stipru, emocionāli smagu sajūtu tas uzlika. pēc tam es parasti biju pavisam apjukusi, reizēm raudāju, tā pēcsajūta ir nepatīkami īpatnēja - es esmu nomodā vai kur? parasti lūdzos, lai tas neatkārtojas divas reizes pēc kārtas(kā mēdza notikt), protams - tas ir divtik smagi.
grūti to izskaidrot, jo nezinu uz ko tas viss balstās, kā dēļ tās sajūtas rodas. mamma toreiz teica tas no noguruma, es gribēju smalkāku izskaidrojumu.
bet tā kā es tiešām tajā laikā biju pastāvīgi nogurusi dēļ garajiem vakariem mūzikas skolā, tad prātā ienāk minējums(pamatots uz īsti neko), ir, ka smadzenēs alpha viļņi sajaucas ar theta viļņiem, radot transam līdzīgu stāvokli, no kura alpha viļņi mani izrāva laukā(tajā brīdī es it kā atmostos).
p.s.
alpha waves - apm. 8 Hz to 13 Hz. nomoda stāvoklis.
tetha waves - apm. 4 Hz to 8 Hz. daydreaming, sekla miega, arī transa stāvoklis
tākā diezgan virspusēji esmu interesējusies par brainwaves tēmu, tad mans minējums var būt būlšits.
mani interesē jūsu izskaidrojumi.

dags_slota:

ja jau man ir tas miega paralīzes paveids, tad sanāk, ka es neesmu murgojis jau kādus 5-7 gadus.. hmm varbūt kādas pāris reizes pa vidu.. hmm. nu ko - rekur pamatskolas lielais murgs, kas atkārtojās:

ir brūna pasaule. jekurā vietā, laukos, mājās, uz ceļa. un jebkurā vietā veļas bruunas lodes, kuras ar laiku palielinās un veļās lielākas, līdz ar to veidojot kādu nepanesamu smagumu. es jutos tik sasodīti izbijies un nelaimīgs. lodes bija visapkārt. tās bija arī itkā daļa no manis, piemēram, galvā k.kas sāka veidoties un spiedās pret galvaskausu iekšienē - tā, ka nebūtu iespējas izbēgt un tev jau būtu nolikts liktenis, no kura tu nespēj izvairīties un tev vienkārši jānoskatās, kā tas notiek..

dags_slota:

ir tā, ka parasti atkārtojas viens murgs (peedeejaa laikaa gan nee, bet gribu):

es gulju gultaa tajaa pashaa kur esmu aizmidzis. man ir reaali atveertas acis, es varu groziit un skatiities apkaart. tas ariiv ieniigais ko speeju izdariit - nu kaa paralizeets. un shausmu iespaidaa es itkaa juutu melnus veejus papliivojam garaa, vai paaraak lielu tumsu. es no sirds censhos izrauties no murga meegjinot bljaut, bet man sanaak vien tik vaajsh kunkstiens. vaajsh. un veelaak jau es varu sakustinaat pirkstus leeni. tad kaadaa mirklii tomeer izdodas izrauties no murga un esi pieceelies un aaraa no murga.. fuu.

bet citreiz ir taa, ka man sanaak izbaudiit murgu un pieet ar briivu apzinju - taadaa zinjaa es k.kaa apmaanu murgu vienkaarshi esot tajaa staavoklii.

cannibalsmith:

Bija ļoti garš sapnis. Atceros, ka gāju pāri tiltam, kam nebija otra gala. Tas ielūza un tad es tur karājos. Tad vēl satiku atlanta, kas man kaut ko savrīgu teica, bet es neatceros, ko tieši. Sapnī pariodiski notika amerikāņu uzlidojumi uz Latviju. To laikā mēs slēpāmies pagrabā, kurā bija tas pats tilts un strautiņš.

Pēc kāda no uzlidojumiem izgāju ārā un attapos vecmāmiņas bijušā Zaķumuižas dārza priekšā. Debesīs redzēju attālināmies amerikāņu lidmašīnas. Ieskatoties cītīgāk pamanīju, ka tās īstenībā ir koka divplākšņu modelītes. Viņas atgriezās uz lidojošu bāzes gaisa kuģi (līdzīgi kā Independence Day). Es atcerējos Starcraft, kur protosiem arī ir tādi gaisa kuģi. Tad iedomājos, vai tik šitas nav sapnis.

Un protams, ka tas ir! Manu galvu piepildīja zināšanas un atmiņas no nomoda pasaules. Atcerējos visu pārgudro teoriju, ko esmu klāstījis visiem, apzināto sapņošanu popularizēdams. Veiksmīgi apspiedis satraukumu, kas parasti šādos brīžos mani pamodina, devos pastaigāties un papriecāties par ainavu. Debesis un zāle izskatījās lieliski. Kamēr es tā staigāju, tikmēr amerikāņu lidmašīnas demolēja kādu blakus ciemu. Pavisam debesī bija trīs bāzes kuģi.

Tad atcerējos par plaukstu rīvēšanu un, turpinot iet un vērojot apkārtni sāku tās berzēt. Sajūta lieliska! Tad atcerējos, ka esmu vienmēr gribējis lidot. Bez turpmākas vilcināšanās no līdzenas vietas (bez jebkādas ieskriešanās vai palēkšanās) lidoju tuvākā amerikāņu gaisa kuģa virzienā. Paātrinājumu un gaisa pretestību nejutu. Nepilnas sekundes laikā nolidoju vairākus kilometrus gaisa kuģa virzienā. Apkārtne saplūda, un sapnis sāka dzist. Gaisa kuģis pārvērtās par kaut ko pēc formas līdzīgu puķkāpostam.

Steidzīgi atsāku berzēt plaukstas. Pēc brīža viss bija pazudis un melnā tukšumā palika tikai manas plaukstas, kuras es rīvēju. Izlēmu pamosties un visu pierakstīt. Attapos guļam uz labā sāna savā gultā un uzreiz sapratu, ka tā nav nomoda pasaule. Vēlme piecelties izraisīja levitēšanu, taču tauste ziņoja, ka joprojām guļu (spiediens uz labā sāna nepazuda). Sāka nākt virsū OBE raksturīgā baiļu sajūta. Izlēmu turpināt mosties un sāku kratīt galvu. Pamazām atmodos guļus uz muguras. 6:27. Sāp galva.

Šis ir mans garākais un kvalitatīvākais apzinātais sapnis to date. Uzslavējiet mani. :)

minesota:

Cik es sevi atceros, man bieži ir atkārtojies viens sapņā sižets - esmu kādā mājā, kur ir killeri un es bēgu, lai cīnītos par savu dzīvību un reizēm esmu kā vadone arī citiem. Vardarbība nekad nav redzeeta, bet vienmer ir bijusi tā priekšnojauta..

cannibalsmith:

Sapnis sākās ar to, ka darkans mani ieraudzīja un sāka bēgt no manīm. Mani pie viņa vilka tāda kā gravitācija, un es ap viņu orbitēju. Un sienās es nevis ietriecot un atsitos, bet gan gāju cauri. Tad sapnis apdzisa.

"Pamodos" savā dzīvoklī (kura izkārtojums nedaudz pamainīts) tumsā. Steidzos meklēt papīru, rakstāmo un ieslēgt gaismu, lai varētu sapni pierakstīt. Turpat gulēja arī Darkans un pamodās no manas rosīšanās. Bija pilnīga tumsa, taču es spēju redzēt gaišas objektu kontūras. Uz galda bija vairākas galda lampas, kuru slēdži nedarbojās. Sienas slēdzis arī ne. Izmisis aizskrēju uz virtuvi, un tur no zila gaisa pārādījās vairāki sikspārņi. Es saliecos uz aizmuguri anatomiski neiespējamā pozā (kājas pār pleciem) un mēģināju lidot ar domu, lai pārbaudītu vai sapņoju. Nolaidos uz grīdas un pamodos. 01:03. Gulēts aptuveni 40 minūtes.

_mamzele_:

Sveiki! Es gan īsti nezinu, vai šis postējams šeit, bet ir arī saistība ar sapņiem (murgiem?)..

Man, regulāri pie tam, rādās sapņi, kur es nododu savu otru pusi. Tā sajūta ir diezgan pretīga, pie tam. Šonakt atkal. Viss notiek ļoti reāli, nekas neliekas dīvaini, līdz sāku skūpstīties, vai apmēram tā ar kādu citu. Pirms to daru, šķiet, neapzinos, ka man vispār ir tas puisis, it kā neatceros par viņu, un tiklīdz k-kas noticis, kas liecina par nodevību- tā momentā atceros, ka man IR tā otrā puse. Seko ļoti nepatīkamas sajūtas, sirdsapziņass pārmetumi, nesapratne, nožēla, bailes par mīļotā reakciju.

Tie cilvēki, ar kuriem, it kā, "piekrāpju" nav nekādi slepenie iekāres objekti, tie vispār ir mistiska veidā tur gadījušies pazīstami/ mazpazīstami cilvēki. Un trakākais- šonakt nodevības partneri bija veseli divi, un viena no tām- meitene!!! Jāsaka uzreiz- manā gadījumā tas, absolūti, nav nekāda veidā ar k-ko sasaistāms, nekāda citādāka orientācija zemapziņas dzīlēs neslēpjās:)..

Lai nu kā- šī scenārija sapņi man jau bijuši kādas, laikam, 4as reizes, un katreiz pamostos ar pretīgu sajūtu, pēc brīža nomierinoties, un saprotot, ka viss labi.

Nezinu, ar ko tas būtu saistāms, jo pašas attiecības "uz urrā", un tā.

(izklausās bik ne tā, jāatzīst:)

likvidet:

Vel viens, sajutu zina gan nightmare, pirms paris dienam sapnots.
Gulu gulta, ir vesa, zilgana pustumsa, virs manis ir tas karuselitis ar spelmantam, kadus maziem berniem medz likt virs gultinam. Sana ir rokturis, kas paredzets karusela iegriesanai. Peksni rokturis pats sak griesties, sajutu pirmos bailu uzpludus. Viss klus arvien atraks un atraks, spelmantas vairs nevar atskirt vienu no otras, es aizspiezu acis lai neredzetu, jo bailes jau klust neizturamas, viebjos, tad saku dzirdet dazadas balsis man apkart. Skalas, klusas, visas kautko runa, neatceros ko, smadzenes spiezas ieksa sausmas lidz es uzmostos, galigi izmocita, nobijusies.

likvidet:

( gari, un negalvoju par interesantuma pietiekamibu )

cannibalsmith:

Vot dīvains sapnis bija. Neapzinātais parastais. Taču es it kā zināju, ka tas ir sapnis, jo tēma bija par to, ka mani sapņu tēli sāk mani vajāt un mēģina nogalināt. Viņu līderis bija lapsucilvēks (antropomorfiska lapsa), kurš izrādījās nemirstīgs. Es viņu mēģināju samīt, bet vinš vienmēr atdzīvojās. Sapņa scēna kā tāda bija milzīgas kantainas telpas iekšpuse aizpildīta ar dažādām primitīvām. Daļa no tām bija pārvilktas ar tekstūrām, veidojot ēku, kastu butaforijas. Sapņa gaitā mani vajāja pieaugošs sapņu tēlu daudzums. Es no viņiem bēgu lēkājot kā apkārt kā Matricā, bet beigās viņi mani pilnībā ielenca.
Es sašutumā: "Ā, jūsu ir pārāk daudz. Pat minigun vai atombumba nelīdzētu!"
Lapsucilvēks: "Hahā, nu tev ir beigas!"
Es: "Taču es varu apturēt šo sapni!"
Un es tā arī izdarīju - viss apstājās. Tad es sapni pārstartēju un viss sākās no sākuma.

Tad es kādā ciklā sastapu citu sapņotāju un viņa personīgo sapņu tēlu. Šis sapņu tēls man pastāstīja, kā viņas sapņotājs atklāja apzināto sapņošanu un atklāja viņai, ka viņa ir sapņu tēls. Mūsu sarunas gaitā man atkal uzklupa lapsucilvēks, taču šoreiz viņš bija tikai dažus centimetrus augumā un lidinājās apkārt, savu apmetni vicinot kā spārnus. Es viņu veiksmīgi atgaiņāju.
Sapņu tēls: "Sākumā viņš [sapņotājs] nesaprata, kas īsti tas ir. Viņam likās, ka apzinātie sapņi ir kā datora operatīvā atmiņa."
Tā viņai stāstot man vizualizējās datora iekšas ar mikroshēmām. Ja esat redzējuši attiecīgas Dexter's Laboratory sērijas, tad varēsiet stādīties priekšā. Tad arī es sapratu, ka mostos, un sapnis sāka zust. Ar pašu sapņotāju diemžēl nepaspēju aprunāties.

cannibalsmith:

Karš kaut kāds. Mēs kādā pilsētā "tīram" mājas. Pretinieki bruņoti ar ar lāzertēmekļiem aprīkotām plintēm, kamēr mums tādi dīvainas vienrokturamas automātpistoles-granātmetēji. Ļoti bieži beidzas munīcija, un esam spiesti izmantot granātas nevietā.

Tad dabūju belzienu pa seju un izšķobīju zobu. Aiziet, zobu sanpnis! Nevaru aizvērt muti, sāp, kad mēģinu. Ilgi staigāju apkārt un mocos. Siekala tek no vaļējās mutes. Beigās atradu spoguli un ieraudzīju, ka viens no priekšzobiem un divi sānos karājas uz smaganas kā piena zobi. Paņemu, ar roku visus izrauju un gatavs. Sapņa beigās pamanu, ka šis karš ir mēs un musulmaņi pret citiem musulmaņiem.

cannibalsmith:

Šonakt akal datorspēļu sapnis. Šoreiz spēlēju kaut ko līdzīgu XCOM.