Pagājušās piektdienas Dienā bija raksts par kukuļdošanu Militārā dienesta iesaukšanas centrā. Nu, īsāk tur, kur iesauc armijā. Par to es atturēšos sniegt komentārus. Manu smīnu izraisīja kas cits. Raksta malā bija paskaidrojums par to, ko, cik daudz iesauc armijā, ko ne. Nu, lūk.
- Dienestā iesauc vīriešus vecumā no 19 līdz 27 gadiem
- ...
- Pēc tam, kad atkrīt ar likumu atbrīvotie, medicīnisko komisiju iziet 7500 - 9000 (no 50'000 iespējamo)
- Gadā iesauc ap 2000 (par derīgiem atzīst 36 - 40%)
- Par nederīgiem atzīst 60 - 64%
- Biežākās slimības:
- dažādas psihiskās kaites (25%)
- muguras kaites
- kuņģa problēmas
- sirdskaites
- redzes problēmas
Par ko es smīnēju? Par slimībām. Ar mani laikam ir tāpat kā Jerom K. Jerom
stāstā Three men in boat (To say nothin of the dog). Superīga lasāmviela.
Es jau kaut kur to rakstīju. Tur viens no varoņiem bija aizgājis uz bibliotēku
palasīt kaut ko par kādu slimību. Un tad intereses pēc - arī par citām. Nu,
lūk. Un izlasīja visu enciklopēdiju. Pēc tur norādītajām diagnozēm, viņam bija
viss, turklāt dzīvot atlicis bija tikai dažas nedēļas :) Viņš aizgāja pat apvainojies,
jo izrādījās, ka ūdens ceļgalā gan viņam nav. Nu, lūk. Man liekas, ka man ir
visas sarakstā nosauktās slimības. Es gan nesaprotu, kas tie 25% pie psihiskām
kaitēm. Varbūt tādas ir ceturtajai daļai? Man arī. Mani taču sauc par dīvainu.
Lūk, rezultāts un iemesls. Arī scapsēstība :)
Tā ka rādās, ka armijā es netikšu. No vienas puses - labi, jo es negribu. No
otras puses - mani atzīs par nederīgu. Vai par to var priecāties? :)
on parole: Interesanti, ar ko gan..
2003. gada 7. maijs, 11:35 am, 1 atbilde / atbildēt
Nepatīkami apzināties, ka mēs esam paredzēti valstij, ne valsts mums.