Turpmāk to saukšu par dārzāziju (un es tad laikam – dārzāzis). Nezinu, ko tas nozīmē, un arī gūgle izliekas, ka nesaprot, bet visā visumā diezgan labi atbilst stāvoklim – nav skaidrs, kas un kā īsti notiek, un no kura gala to filosofiju īsti šķetināt, bet kaut kā tas viss arī pats par sevi dzīvo un iztiek.

Pa šo nedēļu esmu nosvārstījies šurp un turp no "omg, tas būs grandiozi" līdz "omg, es visu salaidīšu dēlī" un atpakaļ uz "bet vispār priekš kam man to", jo, ja nu pēc dažiem gadiem tāpat nolemju vai dzīve piespiež šķirties, tad nebūtu labi atkal pieķerties ar sirdi un dvēseli. Bet. Blakus džungļiem un karalaukam tik un tā negribas dzīvot, tāpēc vispār šī nedēļa bija ar lielām pārdomām. It kā jau sabojāt nemaz nav ko, jo pašlaik ir tik nelīdzens un papostīts, ka var tikai iet uz augšu. No vienas puses vietas šķiet tik daudz, ka nesaprotu, kā to vispār varētu smuki aizpildīt. No otras – es gribu mauriņu un gaumīgas puķu dobes, un modernās ābeles, un upenes, un persiku, un dārza pīlādžus, un valriekstu, kas 30 gados sasniedz divmetrīgu apkārtmēru (<-- "omg, tas būs grandiozi"), un tad uzreiz šķiet maza saliņa.

Bet vispirms to visu nepieciešams izlīdzināt, pirms sākt iekopt, un tas ir krietni vairāk nekā iespējams ar rokām (ja neskaita ēģiptiešus), tāpēc pamazām meklēju, kas to varētu izdarīt. Šonedēļ pieteicos kādai firmai, apstāstīju, kas ir un ko gribu, kā arī pieminēju, ka darba vietu var apskatīt vakaros vai brīvdienās. "Došu ziņu." Šodien rīta pusē zvana un jautā, vai tagad var. Jā, nē.. Nu, teicu, ka bez manis var, bet.. Nez, atbrauca, pastaigāja, neatzvanīja, vakarpusē pats zvanīju – esot paskatījušies, pamērījuši, piemetuši, sagatavos piedāvājumu. Interesants sākums un ne tāds, kādu gaidīju – ko jāatstāj, ko ne, kur būs zālājs, kur ne, to laikam paši izdomās. Bet nu laiks jau vēl ir.

Trešdien zeme bija sasalusi 2-7 cm dziļumā, ceturtdien – ap 10+ cm, šovakar, iespējams, vairs nav. Bet nu slapjš tur tāpat ir pārāk, lai kaut ko darītu. Nu, jā, vakar bija silts un tik iespaidīgs negaiss, šovakar – drauss vējš un atkal sniegs.

Man ļoti patīk jaunie, gaišie vakari, var paspēt vēl visu ko sadarīt – gan parakņāt, gan pagrābt. Apskatījos, ka būs jāizrok visi mazie deviņvīru spēka dzinumi, ko vēlāk gar kādu malu atkal sastādīt, studentu neļķes tāpat, tām gan rudenī arī ievācu sēklas. Būtu labi saglabāt arī kādu daļu sniegpulkstenīšu, pirms tas viss tiek safrēzēts. Un tagad varēs arī izrakt atlikušās avenes un droši vien arī zemenes. No jau iesētajiem pagaidām tikai kalē kāposti lien ārā, bet gan jau būs vēl, un sagatavoju kastes, kur sēt vēl kādas puķes. Zinu, ka ar šo to jau ir nokavēts, lai paspētu izaudzēt, taču daudz kam vēl ir laiks. No Depo iznācu ar dažām sēklu paciņām – verbenas, pusdienziedes, samtenes, zemās samtenes, šaurlapu lavandas, puķu zirņi, kosmejas, lietuspuķes, kliņģerītes, medicīniskās kliņģerītes, cinnijas, drumonda flokši, spalvu neļķes – nenoturējos, nu. Viss tik interesants, viss tik košs. Dažas no tām speciāli ir tauriņu pievilināšanai. Man gan šķiet, ka katru gadu to visu sēšanu un tai sekojošo ņemšanos negribēsies darīt, tas tā tikai šobrīd, kad esmu aizrāvies. Vislabāk (visērtāk) būtu sastādīt ziemcietes, lai viņas tur pašas aug un dzīvojas.

Runājot par garajiem vakariem, pamanīju, ka puķudobē jau lien ārā tulpes, kas lika atminēties, ka rudenī Depo garāmejot groziņā iekrita tulpju sīpolu paciņa – tiem bija akcija un tās bija melnas – "Queen of the night" – man tas bija jādara! Desmit sīpoli pa pusotru eiru bija pamēģināšanas vērti. Taču tiem jau bija izlīduši asni, bet ārā zemē iebāzt vairs nevarēja, tā jau bija sasalusi (gandrīz vai pārņem sajūta, ka pusi gada valda polārais sasalums), tāpēc paklausīju dill padomam, iebāzu podā un podu pagrabā. Tagad par to atcerējos, un tur jau daži asni bija tikuši līdz virspusei. Izkratīju, sadalīju pa vairākiem puķpodiem un tagad jātur īkšķi. Vēlāk gan izlasīju, ka tulpēm nemaz nepatīk tāda apiešanās, jo saknes ir ļoti trauslas, kādus 20% es noteikti norāvu. Bet melnas vajadzēja, jo man ir tikai pavisam parastas sarkanas un dzeltenas. Sensenos laikos pirms kādiem 30-40 gadiem vectētiņš tās audzēja un droši vien tirgoja, un vēl joprojām dārzā ir atlikuši vairāki pudurīši, kur tās aug.

Šonedēļ esmu uzzinājis daudz jaunu vārdu, piemēram, augļaugi, padobe, robežstādījums, burvjulazda, likvidambers, parūkkoks un vēl daudz ko. Līdz ar tiem esmu saģenerējis dažādas idejas. Domāju, ka gar ziemeļu robežu, kas ir uz mājas pusi, sastādīšu graudzāles – zālveida ziemcietes ar kaut ko krāsaināku pa starpām. Piemēram, Ķīnas miskantes ar Biladra spirejām.
Ziemeļu pusē atrodas māja un koplietojamais iebraucamais ceļš, un es tur negribu likt prastu sētu, tas būtu brutāli, bet skaidri iezīmēt gan, un ar tādām miskantēm, kas spēj izaugt pusotra metra augstumā, un kaut ko krāsaināku, manuprāt, būtu tīri sakarīgi. Ziemeļaustrumos un austrumos, kur ir īsākā mala, iela un liepu rinda, varētu atstāt neaiztiktu pašreizējās pļaviņas gabalu ar ceriņu krūmu (būs jāapgriež), lai ir dabiskais stūris ar pēterpogām, zvaniņiem, smilgām, neaizmirstulītēm un visu pārējo, kas nu tur tagad savvaļā aug. Dienvidaustrumos ir divas ābeles un tas ir tumšākais stūris. Gar dienvidu malu ir mazliet rudenī pārstādīto aveņu un bērzs. Un rietumos ir gravas mala, no turienes pūš vējš. Vidū paliek vairāki ogu krūmi, vēl viena ābele, bumbiere un būtu laukums mauriņam ar ugunskura vietu. Vēl kaut kur jāliek pīlādžus un persikus, un.., un.. Vajadzēs uzzīmēt, būs vienkāršāk plānot.

Man vēl trūkst konkrētas vīzijas, tāpēc tāda svaidīšanās pa dažādām tēmām, kad gribas visu, bet liek pagaidīt. Turpinājums sekos, atrisinājums – redzēs.