Es pamodos vienu rītu tā agrāk, ap astoņiem. Negribīgi piecēlos, jo sapratu,
ka tāpat vairs gulēt nevarēšu. Ieslēdzu kompi, apklusināju Winamp'u, ieslēdzu
radio, sāku klausīties ziņas. Pēc tam.. Un pēkšņi es sapratu. Kāda tam visam
jēga.
Radio studija atrodas no manis 60 kilometru attālumā. Man ir vienalga, kas
tur ir. Galvenais, ka kāds ir. Es atrodos no viņiem 60 kilometru attālumā.
Un viņiem ir vienalga, vai es klausos vai nē. Un tomēr mēs viens otram esam
vajadzīgi. Man – dīdžejs, dīdžejam – es.
Jebkurā mirklī šī saite var pārtrūkt. Ja viņš pateiks, ko tādu, kas man nepatiks,
es atkal klausīšos Winamp'u. Taču viņš var pateikt arī ko tādu, kas man liktu
pastiprināt no tumbiņām nākošās skaņas.
Mēs abi esam kā dievi, kas spēlējas viens ar otra likteņiem.
Un tas viss notiek ar radioviļņu palīdzību. Es zinu, ka tie ir. Es zinu,
kādas ir to svārstības. Es zinu, kāds ir attālums no vienas viļņa galotnes
līdz otrai. Tie ir visapkārt man. Tie pat ir manī. Taču tik pat labi tie
var būt iedomāti.
Problēmu ir daudz. Tās ir vecas. Bet neviens negrib ķerties klāt to risināšanai.
Zini, kāpēc es savā žūrnālā un muzons kopienā ik pa laikam publicēju dažādas
dziesmas? Tāpēc, ka tās man patīk. Es gribu, lai arī citi uzzina ko jaunu.
Lai arī viņiem tās iepatīkas. Lai viņi uzzina ko jaunu. No manis.
Es nezinu, cik daudzi tās noklausās un ko par tām nodomā. Es nezinu, vai
viņi vispār izlasa manu aprakstu par šīm dziesmām. Taču es vismaz centos.
Man pietrūkst Kurta Kobeina. Pēdējā laikā esmu atsācis klausīties Nirvanu.
Vispār.. Nezinu, kā citi, bet es uz kādu laiku esmu atsācis klausīties vecos,
labos gabalus – Placebo, The Cranberries, Nirvana, Catatonia, James, Clinic,
The Charlatans, Alanis Morissette, The Cardigans, Stereophonics, Manic Street
Preachers, New Radicals, Muse, The Dandy Warhols, Mansun..
Kad roks bija roks, bez popa. Jaunie nav tik labi. Tiem, kas klausījušies Gustavo
jauno albumu, ir zināms, ka "pop" nozīmē "pūlim obligāti patiks". Mjā..
Tā ir.
Kāds ir manu vārdu svars? Vai tie ko maina? Vai labāk nebūtu vispār klusēt?
Man patīk, ko saka citi. Bieži vien es to pierakstu, lai neaizmirstu.
platinum pēdējā laikā raksta ļoti maz. Bet tas nekas. Es pārtieku no atmiņām.
Man iepatikās kādas vārdi, taču, tā kā tas bija friends-only,
tad nerakstīšu, kas to rakstīja. "Palika kaut kā skumji palasot citu
žurnālus, gribas cilvēkiem aizsūtīt siltus apskāvienus."
Man iepatikās Trakā Zinātnieka (trz) vārdi. "Rodas aizdomas,
ka pavasara un vasaras mijā cilvēki kļūst emocionāli labili."
Man iepatikās Fēniksas (phoenix) vārdi. "..esmu iebraukusi laikam
nepareizajā profesijas lauciņā, jo esmu vairāk tāda psiholoģiski-filozofiska." Jo
es tieši to pašu teicu pirms kādiem diviem mēnešiem.
Man iepatikās Fēniksas (phoenix) vārdi. "..bieži lasu savus
friendlistes draugus atsevišķi. A lasot ikdienā tikai friendlisti, nereti rodas
tāda pārgruzītības sajūta, kad visu laiku jāpārslēdzas no vienas personas uz
otru. Vai arī ieslēdzas tāds kāds obligātais sludinājumu lasīšanas režīms." Man arī
tā patīk darīt. Lai gan sanāk retāk, kā gribētos. Bet tā patiešām "veidojas
pilnīgāka glezna un sajūta".
Es neciešu iepirkšanos. Vispār jebkādu. Man nepatīk veikali. Uzmācīgi pārdevēji, kas jautā, ko es vēlos tieši tad, kad man neko nevajag. Es tikai skatos. Es nepērku. Un kuri man nepievērš nekādu uzmanību tad, kad es kaut ko tomēr vēlos. Taču tas nav vienīgais iemesls, kāpēc neciešu veikalus.
Es neciešu runāšanu pa telefonu. Vispār. It sevišķi, ja man ir kādam jāzvana. Vai kādai. Tad vēl jo vairāk. Tās ir mocības. Es pasaku to, ko nemazam nevēlējos teikt. Aizmirstu pateikt to, ko vajadzēja. Un vispār tad mana balss kļūst tāda ņaudulīga. Un tomēr es zvanu. Kad citādi nevar. Un neciešu.
Dzīve ir dīvaina. Es nezinu, kas var notikt un kas no tā visa arī notiks.
Es nezinu, ko es darīšu rīt, parīt. Es nezinu, kas ar mani notiks pēc stundas.
Vai pat dažām minūtēm. Kur nu vēl pēc vairākiem gadiem. Nupat man darba intervijā
jautāja, kādu es sevi redzu pēc 10 gadiem. Es nezinu. Es neesmu par to domājis.
Es vispār nedomāju tik tālu uz priekšu. Jā, protams, šādas tādas domas man
ir, ko es vēlos, bet tomēr.. 10 gadi.. Es sapņoju. Bet es ne pārāk cenšos šos
sapņus piepildīt. Tāpēc, ka tie ir sapņi, nevis plāni. Plānot savu dzīvi 10
gadus uz priekšu būtu stulbi. Pat 10reiz īsākam laikam tas būtu stulbi.
Vakar vakarā nejauši uzslēdzu to TV3 spēli "Trešais lieks". Parasti gan es
to neskatos, bet, ja nav nekā, ko darīt.. Nu, lūk. Viens viņiem man likās pazīstams.
Tikai nevarēju atcerēties, kur esmu viņu redzējis. Kad spēle beidzās, tad atcerējos.
Sandis! Protams. Mans bijušais klasesbiedrs. Mācījāmies kopā no pirmās līdz
kādai ceturtajai klasei. Interesanti, ko viņi zina par mani tagad..?
Man patīk tumšie negaisa mākoņi vasaras pēcpusdienās. Debesis ir tumšas, mākoņi ir zemu un koku lapas ir tumši zaļas. Vējš norimis. Satumst. Kontrasts. Un tad sāk pūst vējš, kļūst vēl tumšāks un nedaudz vēsāks. Sāk līt. Pusstundu. Lietus beidzas. Mākoņi paceļas. Caur slapjajām koku lapām sāk spīdēt zaļa Saules gaisma.
Man patīk, ka ierakstiem manā draugu lapā arvien biežāk sāk parādīties tēmu nosaukumi. Viņi kļūst radošāki. :) Mjā, nav jau vienmēr tik viegli izdomāt tos nosaukumus.
Es atskatījos, lai paskatītos, vai Tu atskatījies, lai paskatītos, vai es atskatos uz Tevi. (Massive Attack)