Vīrs nav ozols

2014. gada 26. decembris, 4:01 pm, 2 atsauksmes / atsauksmēm

F mani nosauca par hipsteri. Kā tādiem piedienas, nācās uztaisīt pašīti.

Mēs ar ozolu

Kam bail no tumsas

2014. gada 6. decembris, 6:56 pm, 2 atsauksmes / atsauksmēm

Blāzma

Forever strangers

2014. gada 15. septembris, 11:00 pm, atsauksmēm

Spīdums

Pašlaik neeju laicīgi gulēt. Šovakar izgāju pastaigā un redzēju divas neatkarīgas dāmas pidžambiksēs. Pat bez divām strīpām, vienkārši rozā un puķainās pidžambiksēs uz ielas un veikalā. Gabaliņu tālāk bija hipsters manā vecumā, kurš dzīvi sarunājās ar mašīnām. Ar ielas malā noparkotām mašīnām. Ar vairākām Tērbatas ielas mašīnām, aktīvi žestikulēja, rādīja uz mājām, piekrītoši māja, sarunājās ar mašīnām. Tur nebija cilvēku, pārliecinājos.
Ir dienas, pirmdienas, kad nekur nevajag iet, kad postvīkenddepresiju ir jāpārlaiž savā migā, savās sienās, lēni pierodot pie nedēļas sākuma, darot ko nevērtīgu, taču patīkamu. Ar cepumiem pie tējas. Jocīgi, tikai remdens ūdens ar piegaršu un smaržu, taču kāda nozīme un jauda atjaunot saprātu.

blond

jutoņa: saņemies

Sveiki, čupiņas.

2014. gada 7. septembris, 11:26 pm, atsauksmēm

Šodien bija Vienības velobrauciens, kurā man vairs neļauj piedalīties ticība, tā vietā nolēmu izbraukt pa MTB trasi, kad visi jau būs garām.

Pirmā puse bija vienkārši ārprāts.
Otrais kilometrs – Kaķīškalns, stāv ātrās palīdzības mašīna, ārsts saķēris galvu (pacienta galvu).
Dažus kilometrus tālāk izlaidu cilpu, izbraucot pa īsāku ceļu un tad stāvēju, gaidīju rindas beigas. Plakana vieta, kur grants ceļš satiekas ar asfaltu, nekā tur nav, neliels ātrums, bet viens paņem un uzmet kūleni. Vienkārši. Tā.
Pēc tam braucu pašās, pašās beigās, un redzēju, kā priekšā braucošie saskrienas uz līdzenas vietas. Divreiz. Dažādi braucēji. Kur tur vispār kaut kur vēl jāsteidzas?
Un tā cūkošanās.. Es saprotu, ka ūdens pudeles var izkrist. Bet ne jau desmit pudeles pie pirmajām bedrēm! Un želeju iepakojumu, vē.. Kā viņi domā, kas to savāks?

Tālāk ar kritušajiem gan vairs nebija tik traki vai arī es to vairs neredzēju. Izlaižot pavisam garlaicīgās vietas un turoties pa gabalu no šosejas (kurš MTB vispār dzen pa šoseju..), uz saviem 40 km atdevu vienu kameru, salīmēju vienu riepu, salaboju vienu sēdekli un piedalījos arī ķēdes labošanā, nedaudz papļāpāju, nedaudz uzmundrināju. Ar pazudušu ekscentra galu un nobeigušos gultni gan neko nevarēju līdzēt.

Vēl man bija jāatrisina zaļā mistērija, taču to es nespēju. Viss ir matrikss.

Zaļš, vienkārši zaļš

Vakars konkrēti uz ezera

2014. gada 28. jūlijs, 1:13 am, 3 atsauksmes / atsauksmēm

Reizēm ir vasaras, kad vispār netieku pie peldēšanās, un tad ir tādas vasaras, kad viss iepriekšējais tiek kompensēts. Šogad jau maijā bija skaidrs, ka esmu peldējies miljons reižu vairāk kā pagājušajā gadā kopā, un tagad šajā siltajā laikā ar to tiek beigta katra diena (kad neesmu Rīgā).

Parasti ap deviņiem vakarā dodos uz mazapmeklētu mežezeru, kur pa ceļam no ceļa līdz "pludmalei" ir mellenes, zilenes un vēlāk būs brūklenes un dzērvenes. Parasti tur nevienu pašu nesatieku. Tā kā dienas tomēr saraujas, tad tas sanāk nu jau mazliet pēc saulrieta.

Ezers :)

Es uz turieni parasti dodos viens, jo tie, kurus aicinu piebiedroties, parasti nevar, netiek, negrib, nav tuvumā, nav nomodā vai vēl kaut kur, bet man žēl, ka viņi palaiž garām tādu ūdeni! Vispār vienu mani uz turieni negrib laist, bet, nu, tad jau vispār nekā.

Ezera vienā malā ir kaut kāda veikošanas iestāde, tāpēc pie divām vietām, kur publiski var tikt pie ūdens, ir saliktas bojas, ap kurām riņķoju, vismaz kaut kāds orientieris virzienam un attālumiem. Nekāds labais peldētājs gan nejūtos, taču pēdējās reizēs ir sajūta, ka varētu pārpeldēt pāri ezeram. Es gan to nedarīšu, jo viens, un ja nu piekūstu vidū, un kā atpakaļ, un vispār tas būtu muļķīgs veids, kā atrast galu, ja to tomēr nevaru. Taču agrāk es piekusu daudz ātrāk, tagad varu peldēt krietni ilgāk, līdz sāk sajusties nogurums. Kad tas notiek, sāk zust ritms. Kad zūd ritms, sāk krāties panika. Kad sakrājas panika, tad jābūt tuvu krastam.

Šodien pirmoreiz pamēģināju peldēt kraulā uz muguras, labi, ka neviens neredzēja, bet gan jau. Citādi es māku tikai brasā. Vēl pārbaudīju, ka, peldot uz muguras, visu laiku jākustina kājas, citādi grimstu. Varbūt jāsāk ēst burgerus un krāt labumus..

Varbūt mani ietekmē siltais ūdens – varbūt tāpēc tagad jūtos labāk un varu plunčāties ilgāk. Vakar tas bija tiiiik silts, šodien mazliet vēsāks, bet tāpat. Man liekas, ka šodien tur peldējās daudz vairāk, tāpēc to samaisīja, bet vakar neviens ilgi nebija kulstījis ūdeni, tāpēc tas bija tik silts. Kā jau mežezerā, tam ir tumšs ūdens, kas saulē labi sasilst, vakar bija tik silts kā vannā. Tas nav tikai izteiciens, ūdens bija tik silts, ka to vispār nejūt, tikai jāpeld pa virsu un vienreiz pa to pašu trajektoriju. Apakšā gan bija ļoti auksts, ja nolaiž rokas, tad uzreiz jūt pamatīgu aukstumu. Bet rokas nekad nevajag nolaist.

NEKAD NEVAJAG NOLAIST ROKAS!

Labi, es eju gulēt. Arlabunkati.

Pārskatīts pārsteigums

2014. gada 20. jūlijs, 12:21 am, 3 atsauksmes / atsauksmēm

Es neesmu pozitivusā, te ir tik foršīīī!!11

Eksperimenta nolūkos pa nakti atstāju ārā kameru, un noskaidroju, ka pie mums arī pa kluso izmanto GRADus.

Uzlidojums

(Ekspozīcijas ilgums gan četras sekundes.)
Labajā pusē ir noktilucentie (sudrabainie) mākoņi. Te tas pats animācijas veidā.

Iesildīšanās, pārtraukums, atsildīšanās

2014. gada 13. jūlijs, 11:10 pm, atsauksmēm



Sīkums, bet svarīgi

2014. gada 27. jūnijs, 10:53 pm, atsauksmēm

Šonedēļ katru dienu saprātīgajā laikā ir apmācies, auksts, vējains un parasti arī lietains, bet katru dienu, vakaram tuvojoties, mākoņi tiek aizpūsti, pats vējš norimstas, un ir pavisam mierīgs un saulains. Tad var vēlreiz iziet ārā, bet tagad lai pavisam neko prātīgu nedarītu, līdz saule aizlīd aiz horizonta un kļūst nejauki vēss.

Paska', paska'

2014. gada 21. jūnijs, 11:10 pm, 4 atsauksmes / atsauksmēm

Tā droši vien ir katru gadu, bet tāpat katru gadu tas liekas kā pārsteigums – ir vienpadsmit vakarā, gāž lietus, taču tik un tā – vēl pietiekami gaišs, lai varētu salasīt burtus grāmatā.

No citiem pārsteigumiem – šodien bija ļoti spilgta varavīksne, uz ko skatījos un ļoti nesapratu. Redzamais spektrs ir no sarkanās līdz violetajai krāsai, turpretī šai varavīksnei zem violetās bija vēl kaut kāda krāsa.

Tā "kaut kāda krāsa" drīzāk vilka uz caurspīdīgi zaļu. Kā stikla pudelei.. Fotogrāfijā to var būt pagrūti saskatīt, taču es fotografēju, jo redzēju, nevis pēc tam ieraudzīju nofotografētajā to, kas varētu būt JPEG kompresija vai cits iztēles auglis, bet kas tas ir, bet kas tas ir.

Laikam sava cilpa

2014. gada 26. aprīlis, 11:58 pm, 2 atsauksmes / atsauksmēm

Vakar izdomāju šorīt celties tā agrāk, lai padarbotos pa āru un dārzu, tāpēc telefonā uzliku modinātāju uz septiņiem, telefonā uzliku modinātāju uz septiņiem divreiz plusmīnus dažas minūtes, jo ar vienu parasti nepietiek. Tā nu šorīt tas noskan, ceļos, taisos, dodos, kaķis arī saņēmies iziet apgaitā, ārā tik jauks un svaigs, saule nupat uzlēkusi, putniņi čivina, neviena nekur nav, viss, kas redzams, ir tikai man. Naktī bijusi salna, taču nav paņēmies līdzi fotoaparāts. Kad darāmais sāk beigties, taisos doties iekšā un tad.. ē.. tad.. ē.. tad.. ē.. sāk zvanīt modinātājs, jo pulkstenis rāda septiņi.

Tad gan es sapratu, kāpēc saule izskatījās nupat pamodusies.

Pēc pagājušajām brīvdienām visu nedēļu domāju par skrituļdēli – būtu forši, ja man tāds būtu, jo pie mājas vēl ir gluds asfalts ar garu slīpumu, pa to uz leju diez vai saņemtos, bet augšup slalomā gan varētu patrenēties. Man kādreiz bija, vai tas vēl ir, vai tagad jau sen kā utilizēts.. Nedaudz izrakņāju garāžu un – jooooooooou – atradu!
Bet!
Ritenīšu gumija ir vvz no kā taisīta, tā ir kļuvusi balta un neeksistējoša – tiklīdz pieskaras, tā sabirzt putekļos. Diemžēl ikspadsmit gadus neizturēja.
Bet!
11. maijā Lorupes gravā būs kaut kādas longbordistu sacensības, un lasīju, ka viņiem esot kaut kāds sakars ar RIPO skeitu reinkarnēšanu, tāpēc ceru atcerēties un aizbraukt parunāties, varbūt man vēl ir kādas cerības.

Šovakar, izmantojot matemātiku un GPS, lai ir precizitāte līdz sekundei, kā pro ar (gandrīz) pirmo piegājienu noķēru Iridium sauleszaķīti, kā jau pirms nedēļas nolēmu. Nākamreiz pacentīšos piedomāt pie kompozīcijas, kvalitātes nšit.

Rīt jau būs vakar

2014. gada 22. aprīlis, 10:06 pm, 4 atsauksmes / atsauksmēm

Pušķīši

Brīvdienas bija tik vienmērīgas un skaidras, ka sanāca pavisam rāmi no rīta pamosties (esmu pārvācies uz gulēšanu verandā – jau aprīlī!), līdz normālam laikam padarboties pie kompja, pusdienlaikā iet ārā paskatīties un nofotografēt Sauli, tad padarboties ap māju un pa dārzu. Kopumā neko daudz neiestādīju, taču pietiekami daudz pārstādīju. Vismaz nevienu bieti neiestādīju, bet nu tikai 150 km, ko tur daudz.

_ kaut kad ierosināja, ka man vajadzētu pamēģināt izveidot Saules analemmu, tad nu beidzot par to atcerējos, pat pamēģināju iesākt ar pirmo kadru, taču sapratu, ka ar manu aprīkojumu to visdrīzāk nemaz nevar un ir nepieciešama platāka lēca – jau tagad pusdienlaikā kadrā knapi varu dabūt gan Sauli, gan zemi, tad vēlāk ap Līgo diez vai vairs sanāks. Turklāt tam vajag gadu ilgu pacietību un tikpat ilgi netrīcošu roku, tā ka..

Pa to laiku, kad vakars pienācis, var iet ārā vēlreiz nofotografēt rietošo Sauli, atpakaļ iekšā noskatīties atlikušo Panorāmu, iekārtoties ērtāk, lai noskatītos filmu, un pēc tās atkal doties ārā mierā un klusumā papētīt jumu. Vienubrīd gan kaut kur netālu satraucoši un satraukti sāka bļaustīties lapsēni, taču viņi ātri nomierinājās, un es tāpat.

Marss atkal ir redzams. Tā liekas, ka Jupiters ir tur augšā visu laiku, tāpēc pie tā pavisam pierod, lai gan tas ir tikai pusgadu, taču Marss liekas tāds – nupat tikai bija un vairs atkal nav, taču tagad ir, un tāpēc nopētīju kārtīgi. Katru reizi ir tāds mazs pārsteigums, ka tik tālu prom tukšumā ir divreiz mazāka planēta par mūsējo, kas no šejienes ir mazs, sarkanīgs punktiņš, taču, ja labi ieskatās, uz tās var redzēt "kaut ko" un pat polāro ledus cepuri. Saturns arī beidzot kļūst redzams, vēl pavisam zemu un tikai ap vieniem naktī, bet ir.

Sen nebiju skatījies filmas, taču šoreiz pieturējos pie rituāla pa vienai katru vakaru un man bija "Frequently asked questions about time travel", "Stranger than fiction", "Sunshine", "Sunshine cleaning" (pēdējās ir tikai sakritība un "Little Miss Sunshine" nebūs). Pēc tam savādāki sapņi gandrīz vai garantēti.

Vienu vakaru gan filmas skatīšanās uz dažām minūtēm tika pārtraukta, lai izšautu ārā noķert Iridium satelīta uzliesmojumu. Katru vakaru tādi ir vairāki, bet es kaut kā vienmēr palaidu garām vai biju aiz mākoņiem, taču tas tāds tīri foršs skats, kā kāda "zvaigznīte" sāk kustēties, iedegas spoža, spoža un tad atkal ātri nodziest. Kādreiz nofotografēšu. Nākamreiz (piemērots laiks visam).

Un tad man ienāca prātā doma. Kāpēc kino rāda tikai jaunās filmas? Vienu un to pašu uz sešām nedēļām katru vakaru, bet nekad nekur neviens nerāda normālas senākas filmas. Es pat ne par vecu klasiku, uz ko pavilktos hipsteri, bet arī pirms 2-15 gadiem taču bija labas filmas, kuras reizēm būtu interesanti noskatīties pirmo vai otro reizi, bet nekā! Varētu ko tādu rādīt kino, piemēram, vienu vai divus vakarus nedēļā vienu vai divas nedēļas. Bet nekā. Brīva vieta biznesam. Vai kādam ar lielu ekrānu mājās pie sienas. (*hint hint*)

Vēl es redzēju, kā uz līdzenas vietas izveidojās virpulis, tāds apmēram 7x2 metri, un pabraukājos ar trīsriteni. Iepriekš jau daži par to bija stāstījuši, tagad pats redzēju un pat iedeva pamēģināt. Tas ir lielais trīsritenis no Trikke.com, un patiesībā kinda cool – man ātri bija skaidrs, kā to dabūt uz priekšu, jo tas darbojas ar līdzīgiem principiem kā skeits (man kādreiz bija oranžs skrituļdēlis, normāls vietējais RIPO, ne tās amerikāņu zemās parodijas, es mācēju ar to braukt pret kalnu..). Īsāk sakot, aizņēmu to ilgāk kā biju domājis, viegli gan tas nav, ar parasto velo ir daudz vieglāk, bet vajag jau arī kaut kādu izaicinājumu – kādu pusstundu ar tādu, un slodzi jūt visur, uz kājām, rokām, pat plaukstās. Gandrīz vai iedomājos, ka varbūt man arī tāds noderētu. Tikai garāmgājēji un braucēji gan aizdomīgi noskatās.

Visā visumā kaut kā tā.

Sabiedriskās attiecības

2013. gada 25. decembris, 11:15 pm, 2 atsauksmes / atsauksmēm

Pirmais svarīgais, par ko parasti iedomājas, kaut kur un kaut kā pakrītot, – vai kāds to redzēja?
Es šodien nožāvos ar velo tieši priekšā mašīnai, tā ka, jā, redzēja gan un labi, par ko arī lielākais pārdzīvojums. :) Cerams, jūtūbē tas neparādīsies. Bet nu tik stulbi – ij ne 100 metrus nebiju paspējis nobraukt kopš mājām, bet tur tāda apmalīte, kur varētu palēkties, vēl nekad tur nebiju mēģinājis palēkties, tagad pamēģināju un uzreiz, bams, asfalts. Iepriekšējā reizē, kad ciešāk samīļoju asfaltu, tiku pie divām šuvēm. Kopš tā laika āda ir uzaudzēta biezāka, un tagad šuves nepieciešamas tikai biksēm, pārējais izdzīvoja un pat neiesāpējās, ja neskaita godu un lepnumu. :/ Tālāk braucu godīgi.

25. decembris neizskatās pēc 25. decembra..

Lai gan labi vējains, tomēr šodien arī tāds neierasti saulains, un jau bija arī saulgrieži, tāpēc nolēmu izmantot dienu, lai savāktu un samainītu fotobundžiņas. Šai sezonā man bija uzstādītas laikam tikai divas vai trīs, un šodien atradu divas. Iespējams, bija arī trešā, bet – toreiz aizmirsu pierakstīt un tagad vienkārši neatceros, vai un kur. Uzliku trīs jaunas – bilde atgādinājumam (trešā ir otrpus ceļam pie pirmā staba).

Skats atpakaļ no lauka tā gala pusstundu vēlāk:

Otrais mīnuss, pirmais balts

2013. gada 9. decembris, 9:26 pm, 1 atsauksme / atsauksmēm

Pieturējos pie plāna un vakar izmetu to pašu 40+ km riņķīti, ko pirms nedēļas. Iepriekš jau zināju, ka būs sniegs, un zināju, ka tas būs tik daudz, ka vēl nebūs par daudz, tāpēc – "!". Brālēns arī šoreiz atteicās pievienoties – aizbrauca atklāt distančslēpošanas sezonu.

Bija savādāk un tīri forši. Jau sākumā sapratu, ka braukt var ātri, bet ne līkumos, ha! Nedaudz pamainīju maršrutu, izlaižot parasto uzbraucienu mazajā Kaķīškalnā, jo tur jau bērni ar ragaviņām un sniega lielgabali, tāpēc negribēju lieki zīmēties.

Braucot ar MTB, jau labu laiku vairs neņemu līdzi aipodšaflu, jo uz šosejas ir boooooring, bet dabā gan visādu skaņu pietiek – dzeņi, sīļi, lielāki dzīvnieki. Šššššžššžžššžžššš sniegs zem riepām, ckckckckckckckckck sniegs pret brillēm, seju un jaku. Ik palaikam tīri normāli sniga.

Ūdens pudele aizsala, un tā paša iemesla dēļ bremzes ik pa brīdim vienkārši nebija.
Braucot cauri Krimuldai, divas stirnas nelielu gabalu paskrēja līdzi kādu trīs metru attālumā.


Pirmais mīnuss

2013. gada 30. novembris, 11:59 pm, atsauksmēm

Š'on izbraucu ilgi atlikto 40 km riņķīti līdz Murjāņiem pa takām gar abiem Gaujas krastiem. Brālēns kompāniju nesastādīja, jo bija aizlaidis ar draugiem līdz Krievijai – sēdēja pie ezera kaut kur Latgalē pie robežas, kur esot "tik kluss, ka var dzirdēt, ja kāds ezera otrā krastā nopiržas". Un "naktī debesis tādas, ka zvaignes acīs lec". Tā.

Čaukstošas, sasalušas lapas, ledus pār peļķēm, saule, bezvējš, migla un tumsa. Viss kļuva tik mirdzošs, kad ieslēdzu abus prožektorus. Beigās bieza, bieza migla, kur varēju starot uz visām pusēm.

Nupat saņēmu e-pastu!

2013. gada 1. novembris, 4:19 pm, 9 atsauksmes / atsauksmēm

Ar saiti!
http://www.starspace.lv/../starspace-konkurss-2013-rezultati-31102013.html
Konkurss, kam pieteicos desmit minūtes pēc pusnakts, kas bija desmit minūtes pēc termiņa!
Sola ziedus un konfektes!

jutoņa: pārmaiņas pēc