Apraksts ir diezgan precīzs. Sajūtas, protams, bija incantas. It īpaši Mansion'a čīkstēšana un viņa totālais pesimisms. Pirmajā dienā bija interesanti braukt, bet otrajā jau sāka zust interese un nogurums ņēma virsroku. Tās bija pirmās nopietnās uguns / ūdens / smilšu / asfalta kristības manam ritenim. Viena no nepatīkamākajām bija tā meža taciņa, kas gāja paralēli šosejai posmā no Klapkalnciema līdz Ragaciemam. Vai aizmugurējais ritenis stiga iekšā vai ķēros tajā drātī, kas ik pa kādiem 200 metriem nodevīgi gulēja uz taciņas, padarīja braukšanu apgrūtinātu, un, pateicoties melleņu mētrām uz takas, tik pat slapju kā pa šoseju. Nekādas pretenzijas pret tempu man nebija, katrs brauca savā tempā, tikai tie, kas brauca nedaudz ātrāk, dabūja vairāk atpūsties ;) Runājot par mozzom pseido-iegāžšanu, liekas, tas kardināli mainītu braucienu. Manuprāt, brauciens nebūtu tendēts kā bija uz kaut kādu galapunktu sasniegšanu, bet gan uz braukšanu kā tādu. Nenoliedzami, laiks nebija no labākajiem, braukšana pa jūru, vismaz pirmajā dienā turpceļā, bija praktiski neiespējama. Toties pa pludmali mēs brauktu vienā tempā un nevarētu tā atrauties, man vismaz tā liekas. Tomēr dikti nepatīk braukšana pa šoseju. Lai vai kā, bet ciemos parasti CP kontrole ir daudz mazāka un brīvdienas tomēr ir skaidro smadzeņu atpūtas dienas.

Brauciens patika, domāju, ka ir vērts pamēģināt vēl kaut ko, kā piem Murcielago ideju apgūt Gaujas krasta takas.