(Tā kā pukstus un nopūtas man nepatīk dzēst, jo tā būtu patiesības slēpšana un nepatiesības būšanas manos rakstos atzīšana, tad vienkārši atzīšu, ka mani divi iepriekšējie puksti ("Nil") lielākoties izrādījušies nepatiesi un nav gluži taisnība. Līdz nākošajai reizei.)

Atļauju ikvienam mani pamatīgi iedunkāt, ja šis ikviens redz mani neizmantojam kādu vienreizesošu un neatkārtojamu izdevību. Esmu tik pārāk daudz laidis tās garām, ka, iespējams, drīzumā nonākšu pie to limita un vispār – tas jau sāk kļūt bīstami.

Vakardiena nemazam nebija slikta diena. Pamodos septiņos, uztaisīju / paēdu brokastis un pie reizes arī noskatījos divas Simpsonu sērijas, no kurām viena bija padevusies patiešām smieklīga un ar dziļu domu. Pa to laiku šo to arī uzrakstīju. Sagribējās jau no paša rīta. Parasti man iedvesma uznāk laikā no 11 vakarā līdz kādiem 2 no rīta. Bet ne šoreiz, par laimi.
Ilgu laiku biju atlicis, jo gribējās tā kārtīgi to pārdomāt, taču beigās uzrakstīju pieteikumu kādās desmit minūtēs, negaidīti ātri jau vakarā saņēmu atbildi un re – tagad man ir gliemežvāks! Nu, labi – vienkārši shell.

Ā, un vēl es vakar saliju. Un kā vēl. Biju atbraucis mājās pusdienlaikā, paēdu pusdienas un divos man bija jābrauc atpakaļ. Nu, es izeju ārā, paskatos, ka kļuvis nedaudz tumšāks, un derētu paņemt līdzi jaku. Ja nu sāk līt. Atrodu jaku, iestūķēju somā un eju ārā, lai brauktu prom. Izrādās, ka jau līst. Velku jaku ārā un tad nu beidzot sāku kustēt. (Līdz galam man būtu jānotiek kādās desmit minūtēs.) Pēc kādiem 100 metriem sāk līt nedaudz stiprāk. Nodomāju – nekas, tur, kur man jānotiek, būs karsts un ātri izžūšu. Un vispār neesmu jau no cukura. :) Kad vēl pēc apmēram tikpat liela gabala biju ticis līdz bobslejtrasei, sāk gāz lietus tādos daudzumos, ka pat redzēt neko vairs nevar. Sapratu, ka labāk atpakaļ, nekā uz priekšu un griezos uz otru pusi. Kad jau biju apgriezies, man uztraurēja nu jau pretīm braucošs taksis. Nezinu, kāpēc. (Viņi vispār ir bezkaunīgi.) Braucu un domāju, ka īstenībā man nemazam nav nekādu iebildumu pret šādu salīšanu. Nu labi, esmu slapjš un daudz ūdens, taču ir silts lietus. Forši. Kad pēc dažām minūtēm biju atpakaļ mājās, biju tik slapjš, it kā nupat būtu peldējies ar visām drēbēm. Stāvēju un pilēju, meklēdams atslēgas. Pēc tam ātri noskaloju smiltis no sevis un sameklēju sausas drēbes. Kamēr tika žūts un gaidīts sausāks gaiss, pie reizes tika arī sazvanīts antikrists, lai apsveiktu. (Pirms tam ilgi domāju, zvanīt vai esemesot, bet šitā laikam viņu pārsteidzu vairāk.) Labi! Kā jau paredzēju, pēc dažām minūtēm lietus nobeidzās un es mēģināju vēlreiz. Tik un tā slapjš, taču līdz galam tiku un tur mani uzreiz nosauca par ūdenslīdēju, jo, kamēr meklēju sausu apģērbu, aizsūtīju īsziņu sagaidītājam, kas par iemeslu, ka kavējos.

Par vienu gan vakar nebiju sajūsmā. Kad atbraucu pusdienās, māsa ar mammu taisījās un pat aizbrauca uz Salacgrīvu. Uz trīs dienām sauļoties. Es jau klusībā nopriecājos, ka atkal būšu gandrīz viens visu nedēļu, taču nekā. Kad sešos jau otro reizi pamatīgi izmircis pārrados mājās, viņas bija atpakaļ. Tenubijatenubijatenubijavasarsvētki! :)

«If you believe, they've put a Man on the Moon» – R.E.M.

Laimīgie tie, kurus kamarilis atzinis (nu, labi – atzinusi) par draugiem, jo viņa.. raksta! Un kā vēl! :) Nu jā, tā kā tas viss ir for friends minds only, tad neuzdrošinos neko citēt piemēram. Ja nu man liedz pieeju mozzom pasaulei.. To negribētos.

(Vai tas ir normāli, ka šajā tekstā ir 60 komati?)

Umm! Labots. Kāda draudzene atsūtīja darba piedāvājumu. Uz mani tas, protams, neattiecas, tachu moš kādai noder. Ja citādi nevar, tad sūtiet man uz meilu, atsūtīšu viņas adresi. Es pats neko nezinu. Ja kas.
Starp citu, nezini kādu jaunu vai ne tik jaunu sievieti - profesionāli ar pieredzi biroja vadīšana, sekretāres darbā, kura meklē darbu? Ja kāda zināma – iedod mana meila adresi, ok? Paldies!
Hmm.. Mjā, diskriminācija. :)