Ja es uzskaitītu savas labākās / priecīgākās / patīkamākās / nozīmīgākās dienas, tad pagājušā piektdiena, 16. maijs, tajā sarakstā noteikti būtu. Un vēl apvilkta ar sarkanu flomāsteru. Kaut kas tāds man bija nepieciešams, lai saprastu, kāpēc antikrists saka, ka mīl dzīvi.

Pamodos. Ārā ļoti nepatīkami līst (@163, 6:56 ante meridiem), bet gulta vēl tik silta. Tomēr piecēlos, paēdu, braucot uz Rīgu, iekūlāmies trīs sastrēgumos vietās, kur es nekad nebiju bijis. Sastrēgumi bija apokalipses plūdu sekas pie Alfas. Devos uz VID, dabūju vaidzīgos parakstus, ļoti daudz uzzināju par drošību VID datorsistēmās un dažas paroles. Pēcāk (@468, 1:15 post meridiem) domāju, ko darīt un izdomāju, ka braukšu uz dzīvokli. Aizbraucu, dabūju siltas pusdienas (kā patversmē), izmazgāju matus (bfd, tik un tā viņiem sava dzīve un manas vēlēšanās neuzklausa) un nejauši aizmigu. Pamodos (@583, 4:00 post meridiem). Trīcēju (5 minūtes). Apsvēru savas iespējas neko nenokavēt. Lieliskas. Jau pirms pieciem biju pie Kongresu nama strūklakas. Pirmais ieradās maita. Apmainījāmies rokasspiedieniem un savstarpējām laipnībām. Parādījās un strūklakas malā apsēdās spilvens. Atvainojos, ka neatpazinu Tevi, lai gan aizdomas man bija. Tad ieradās zhuz. Bez pārsteigumiem, jo to jau reiz biju saticis. Un apstiprināja, ka tā tur patiešām ir spilvens. Es nezinu, kā jūs to visu zināt. Atklāju, ka pēdējais nepieciešamais ir antikrists. Tā arī neatbildēju uz jautājumu, kāpēc. Ieraudzīju, ka «1 message received». anti ziņo, ka tikko izlasījusi manu meilu un būs tik un tā tikai sešos. Es to nosūtīju trešdien! Ja netīra pastkastīti, tad tur var atrast pat mana mobilā numuru. Izrādās. Es cenšos būt nezināms, bet par šo to tomēr aizmirstu. Veiksmīgi. zhuu devās kaut kāda mistiskā gājienā uz kaut kādu pagrabu finansu darīšanās. Un pazuda uz kādām 20 minūtēm. Maita nesankcionēti izstudēja manu piezīmju blociņu. Spilvens paskaidroja šī viņas pārraksta jēgu — sievietes vienkārši mīl nevajadzīgi pārspīlēt. Mēs pa zhuu prombūtnes laiku apsvērām iespēju noziedēt, lai šī atgriežoties mūs neatrastu. Vismaz kādu laiku. Taču viņa parādījās ātrāk. Viņa iepazīstināja mūs ar Neptūnu un vēlāk arī ar Pektūnu. Maita un zhuu sāka apspriest, vai anti pēc darba devās uz mājām pārgērbties vai ne. Kāda viņa izskatās dienā un kāda vakarā. :) Es tam īpaši uzmanību nepievērsu. Kad anti parādījās, man viņa likās normāla pēc skata. Tikai vēlāk atcerējos šo abu apspriešanu un sapratu kāpēc. anti tieši tādu arī biju iedomājies, tāpēc tikai vēlāk ievēroju, kādas varētu būt atšķirības starp anti (noon edition) un anti (night edition). Toties ļoti ātri ievēroju, kā uz viņu noskatās garāmgājējas. Wow! Man nojuka skaits. Anyway, visu laiku, kamēr vien viņu redzēju, man bija ļoti vērā ņemama deja vu sajūta, ka viņas valoda, vārdi, balss, skatiens, kustības.. ir vairāk kā pazīstamas un zināmas. Nu, nezinu. Mēs abi ar Maitu sūkstījāmies par aukstumu. zhuu noteica, ka sievietes ir skaistais dzimums, bet vīrieši vājais. Mūsu dēļ. Un kas ta' ir stiprais? Sievietes, jo nav vājais. :) Tomēr pat zhuu uzvilka jaku. Tad mēs devāmies uz Vecrīgu. Izrādās, pilla Rīga Sviesta Cibiņu (bet, protams, kaut kur tač' tiem jāpaliek). No attāluma redzēju ud. Maita viņu atpazina. Kaut kur redzējis viņa foto. Stiprais dzimums iegādājās katra pa alus pudelei un Maita tika izmantots kā pudeļu attaisāmais. Bet es uzzināju ļoti daudz dažādu interesantu lietu. Piemēram, par «Bedri», par Ozolu, Viesturu, hip-hopu, Gustavo (Latvijas hip-hopa stūrakmens / dižakmens). Par to, ka ļoti daudz biksīšu ieliknīšu Tevi padara par hip-hoperi (vismaz pēc skata). Par to, kā / ko savākuši menti (piemēram, THP) un kā zhuu vienu mēģinājusi pierunāt pagaršot siera bumbiņas. Bet neko daudz viņa neatcerējās (izdzertā alkohola daudzums (toreiz, ne šoreiz) proporcionāli ietekmē atmiņas nolasīšanas iepējas). Manā rīcībā ir daudz info par «bedri» un tur esošajām "tualetēm". Bija arī to izmantošanas demo. Uzzināju arī ļoti daudz par pokemoniem ("life sucks, skola sucks, vecāki sucks"). Gan tiem no japāņu multenes, gan par vietējiem. Starp citu, pagājušās sestdienas Dienā lappusē Svētdiena ir aizsākta tēma par šiem pokemoniem. Man būs iespēja uzzināt kaut ko vēl vairāk. Tika apsmieti blakus esošie pokemoni. Un arī pikaču, kurš /-a izrādās stostās ("pika! pika!"). :D No aukstuma es jau trīcēju. Par laimi, ne es vienīgais, tāpēc sākās gājiens. Satikām wenom. Viņu gan es pazinu. Dzirkstīja asprātību pārpilnība. Maita paspēlējās ar taksofonu un 116. anti un Maita paspēlējās ar wenom riteņa zvaniņu. Eksursija turpinājās. Devāmies uz kaut kādu pīrāgu ēstuvi Kaļķu ielā («Sievasmātes Pīrāgi»). Ieturējāmies un sasildījāmies. zhuu iztecināja savas barības sarkanās iekšas uz šķīvja. anti savējos pieveica bez cūkāšanās. zhuu veica kaut kādas mahinācijas ar diviem telefoniem un vienu SIM karti. Pēc tam eliminēja (likvidēja) salvešu kaudzīti. anti no savām salvetēm izveidoja konfeti uz šķīvja. Maita to iepūta viņai klēpī, taču anti tās spītīgi salasīja atpakaļ uz šķīvja. Tika nolemts, ka dosimies prom. zhuu (laikam, īsti neievēroju) pēkšņi veica kārtīgu pūtienu uz Maitas pusi un visas salvešu driskas, ko izveidoja anti, nolija pār Maitu un mani, un visapkārt zemē. Lokālas nepatikšanas matračfabrikā. Visi steidzīgi evakuējās un pameta ēku. Izņemot mani, jo es tik nešpetnu gājienu nebiju gaidījis. Prātīgi savācu savas mantiņas un devos prom. Visu telpā esošo uzmanība bija pievērsta man (kā pēdējam no "tās" kompānijas) un postažai ap mūsu galdiņu. Likās, ka viens no darbiniekiem man grasās ko teikt, bet es jau biju aiz durvīm. zhuu atvadījās un kopā ar kādu devās uz otru pusi. Pārējie turpināja virzīties. Uz dažādiem tramvajiem. Pie Nacionālās operas atvadījās spilvens un anti, kas žagojās. Mēs ar Maitu devāmies uz 11. tramvaju. Pēc neliela sprinta to panācām. Brauciena laikā uz Mežaparku uzrakstīju dažas SMS, parādīju, kur es Rīgā dzīvoju, atcerējos bērnības izbraucienus kopā ar vecmāmiņu, par kaut ko abi paspriedām. Pēkšņi šis saka, "Lecam ārā. Šeit!" A ko es palikšu? Pamatīgs aukstums. Nonācām līdz Maitas mājai. Ūū, beidzot siltums. Beidzot siltums! Izmantoju labierīcības. Kāpu uz Maitas istabu otrajā stāvā. Protams, brīdinājums "Uzmanīgi. Neatsit galvu!" sekoja pēc tam, kad biju to jau atsitis. Redzēju Maitas istabu. Šis palielījās ar grāmatu kolekciju un kāds viņam Linux. Parādīja man savu suni. Dreds. Izsita durvju stiklu. :) Savāca tos un izmeta. Līdz ar miskasti. Bija @756, 8:10 post meridiem. Vilciens jau bija @752, 8:03 post meridiem. Apspriedām rīcības plānu. Braukt uz autoostu vai mēģināt autobusu noķert Teikā, vai stopot. Pēdējais tika pārliecinoši noraidīts. Plūdu dēļ pie Alfas tika nolemts doties uz centru. Pārrunājām attieksmi par iestāšanos ES. Maita izteica vērā ņemamu domu — nobalsot pret, pavārīties pašiem savā sulā (attīstīties pašiem) un pēc gada tik un tā būtu paredzēts atkārtots referendums. Protams, lai paspētu uz tramvaju, vajadzēja atkal jozt. Pa ceļam parunājām par programmu rakstīšanas stilu, HTML, XML, WML, XHTML, W3C, bla bla bla.. Pa kaut kādiem ceļiem nonācām autoostā. Pēkšņi Maita kļūst priecīgs. Es paskatos — zhuu! Dodas uz Bausku uz kaut kādu tur reiva pasākumu. Kāpēc viņai tā nepatīk, ka viņu sauc par rikellu? Man tā patīk daudz labāk. Nu, labi, nedaudz labāk. Nu, labi, vienkārši labāk. Nu, labi, vienalga viena lāga meitene. :) Viņa ir jautra, lai gan 2002-11-13 13:14 Maitas žūrnālā centās man pierādīt pretējo. Četras minūtes pirms mūsu autobusa attiešanas viņi abi demonstrē savas zināšanas autobusu kustības grafiku saprašanā. Protams, viņai jau būtu izdevīgi, ja mēs nokavētu, jo citādi pusstundu vienai jāgaida. Maita izvēlas nepareizo peronu (ja to tā sauc). zhuu par visu ironizē un sauc mūs par lauķiem no Siguldas. Mēs atbildam ar to pašu meitenei no Bauskas. Piebrauc mikriņš. Kārtējā atvadīšanās šovakar. Es šo to man svarīgu piemirstu, atceros un nožēloju, ka piemirsu. Pa ceļam rodas doma vēl kaut ko pasākt kopā ar eRe, kurš Maitu Siguldā gaida it kā jau vairākas stundas.

Ejot uz mājām, es trīcēju, jo, lai gan, izkāpjot no mikriņa, to teica Maita un es apstrīdēju, bija tomēr auksts, par kaut ko domāju un pēkšņi zvana telefons (@845, 10:18:28 post meridiem). Nodomāju, ka Maita nu gan ātri visu (tikšanos ar eRe un pavazāšanos apkārt) noorganizējis, bet - nē. Zvana šā mamma un uztrauktā balsī jautā man, kur viņas dēls. Pateicu, ko zināju. Tad atcerējos viņa izsisto durvju stiklu un nosmējos. Varbūt tāpēc izziņota viņa meklēšana. Vēlāk zvanīja arī eRe un jautāja to pašu, jo arī viņam viņa bija zvanījusi. Bet Maita tās dienas laikā jau kādas trīs reizes bija teicis, ka viņam mobilo nevaig, jo tas uzliek pienākumus, piemēram, tā lādēšanu. Nu, lūk, Tavas teorijas apgāšanās. :) Paziņo vecākiem, kurp dodies. Viņš tomēr nepiezvanīja, par ko es viņu nevainoju. Pietiek vienai dienai pie- / pārdzīvojumu.

Bet es trīsarpus stundas šo visu patīkamo atcerējos, klausījos mūziku, lēnām pierakstīju, paņaudēju, ka nolēmu vairāk tādus cd netaisīt un sestdien, 17. martā @996, 1:55 ante meridiem devos gulēt, cerēdams, ka kaut vienu reizi mūžā nosapņošu nevis to, kas būs, bet gan to, kas šodien noticis (nu vismaz piecas stundas).

Paldiess (in alphabetical order): antikristam, dūšai, eRe, Evansam, iedvesmai, iespējai, ilūzijām, labākiem laika apstākļiem, Laineman, Leader.lv, Maitam, mammai, mūziķiem no 10 valstīm, N., Saulesstariņam, skolai, Spilvenam, tam, ka uzdrošinājos satikt nepazīstamus cilvēkus, tam, kurš radīja e-mail, u.c., watt, zhuu / rikellai

Post Scriptum: Es atvainojos, ka neko daudz nerunāju. Tomēr man bija interesanti klausīties, ko runājāt jūs (ļooti daudz un interesanti) un bija patīkami būt ar jums kopā.

Post Post Scriptum: Man nepatīk, kā skan mans niks. Tas ir domāts vienīgi rakstīšanai un man patīk kā tas izskatās, bet izklausās tas draņķīgi. :) Tāpēc, (vienalga, kad, kur un kāpēc), ja mani nosauks par «iks fūl» (x-fool), es nebūšu priecīgs. Tāpēc labāk īsais variants — «eks ef» (x-f). Būtu es kādus trīs gadus agrāk netā saticis zhuu / rikellu, es būtu f-xool (to var izrunāt tikai vienā veidā, interesantā), bet nu jau vairs neko.. :-/

Post ×3 Scriptum: Sajūta ir tāda it kā būtu bijusi ilga gatavošanās un gaidīšana uz kādiem svētkiem un tagad tie ir sagaidīti, bijuši patiešām lieliski, taču arī atmiņas ir tikai kādu laiku un dzīve atgriežas uz parastā, pelēkā, nebeidzamā asfalta ceļa bez sakarīgām beigām. :(