Vakar izlasīju par rikellas un wenom braucienu uz Jūrmalu un nolēmu, ka pietiek sēdēt un staigāt. Laiks arī man kaut kur izkustēt uz diviem riteņiem. Un sanāca pašā vakarā. Kamēr taisījos (ja nekā nav, tad var nosalt; ja kaut kas ir, tad var novilkt), domāju, kur īsti tādu riņķīti varētu izmest. Neizdomāju, bet nolēmu, ka braukšu tur, kur būs vieglāk — pa vējam sanāks. Beigās tomēr mērķis tika rasts — lejā, tad augšā uz Turaidu un tad līdz Raganai.
Braucot lejā no Siguldas (kā zināms, bremzes tur izmanto tikai tie, kas brauc pirmo reizi vai veci tantuki), paskatījos, cik tālu ir aizmugurē braucošā mašīna. Jo neticami, bet daži tomēr man cenšas tik garām. Iespējams jau tas ir, bet tas ir bīstami gan tam, kurš apdzen, gan tam, kurš varētu patrāpīties pretī. Nu? Un tiklīdz es pagriezu galvu atpakaļ, tā kapuce, kas visu laiku tur mierīgi bija pieplakusi pie muguras, piepūtās ar gaisu. Iedomājies, es nesos tā uz 50kmph un pēkšņi atveras neliels, taču pie kakla piestiprināts izpletnītis. Gandrīz nožņaudzos! :)

Secinājums visai būšanai vienatnē — būtu līdzenāks ceļš, varētu netraucētāk domāt. Citreiz braukšu uz otru pusi.

Btw, pamatīgi sāp labais plecs pie lāpstiņas. To sauc par «mierīgu braucienu». Nākamais tāpēc būs iespējams tikai pēc dažām dienām :(