Esmu teicis, cik ļoti man patīk priežu mežā? Man ļoti patīk priežu mežā. Ja varētu izvēlēties, kur dzīvot, sila tuvumā būtu mana topa topā. Un ja vēl pie ezera, tad vispār. Tur ir tik smaržīgs, tik mūžzaļš, tik silts, tik garšīgs, tik savādāks gaiss, tik viss. Sanatorijas parasti cēla tādās vietās, jo priedes izdala ēteriskās eļļas, kas ļauj uzelpot.

Šovakar ezerā bija tik silts ūdens kā laikam vēl nekad un droši vien vēl atkal ne tik drīz, turklāt atšķirībā no citām reizēm, kad silta ir vien virskārta, šovakar tas bija dziļi silts. Biju neilgi pirms saulrieta, kad viens gals jau ēnā, otrs vēl saulē, un tad var peldēt no ēnas saulē un atpakaļ, neliels vējiņš dzen pretī nelielus vilnīšus un siltu, smaržīgu gaisu. Tik silts, ka spēka vairs nav, bet ārā negribas līst. Nopeldēju 22 minūtes, kas varbūt bija mans rekords, varbūt nē. Uz muguras peldot, gan nevarēja skatīties mākoņos, jo to vienkārši nebija. Kopijslāsmiņa iepriekš teica, ka es uz muguras peldu kā astoņkājis, tā arī nesapratu viņus.

Tas ir mans privātais ezers un privātā pludmale. Vismaz šogad noteikti – ne reizi tur neesmu sastapis vēl kādu. Biju tur arī svētdienas rītā – nopeldējos, saēdos un salasīju spainīti melleņu, nopeldējos vēlreiz un atgriezos parastajā brīvdienā. Ar kopijlāsmiņu pavadījām tur trijatā vairākas stundas vēl iepriekšējā svētdienā pēc muzikālajām brokastīm – karsta brīvdiena, dienas vidus – tik un tā neviena cita, varējām izvēlēties, kur sēdēt (kaut ugunskurā), cik skaļi pļāpāt, kādas ogas ēst (mellenes, zilenes, brūklenes), kad un kur peldēt, mana privātā pludmale, nu. Šogad vispār daudz iespēju tikt ūdenī – sāku maijā, kad mellenes tikai ziedēja, tagad jau vispār, un cerams, ka kaut kad septembrī vēl varēs noslēgt sezonu un bez nosalšanas.