Tālie kaimiņi prasīja, ar ko ta' aizstādīšu brīvo placi, esot pārāk daudz vietas plikam zālājam, taču man īsti nav plānu to ar kaut ko pārāk piestādīt. Gribu, lai ir daudz brīvas vietas. Vienkārši brīvs iespējām. Aizņemt vietu ir viegli, pie tās tikt – grūti. Tā kā visu laiku esmu dzīvojis starp lapu kokiem, tad man tieši gribas pēc iespējas vairāk vietas un gaismas. Vienmēr jau gribas to, kā nav. Tāpat esmu domājis, ka labprāt dzīvotu kaut kur priežu meža ielokā – mūžzaļuma un smaržas dēļ, vai klajā laukā, kur apkārt vien pļavas, – plašuma un vienmēr redzamā apvāršņa dēļ. Šodien tieši sēdēju sastrēgumā – karsts un bagāžniekā priežu mizu mulča. Kas par smaržu! Gandrīz vai varētu iebērt blodiņā un nolikt pie gultas.

Kaut kur tur gar mauriņa malu iestādīšu divas krūmmellenes, upenes, pārstādīšu mazos ērkšķogu krūmiņus. Izveidosies tāda robeža starp ēdamdārzu un dzīvojamdārzu. Krūmmellenes nopirku jau sen – izstādē aprīļa beigās, bija tieši tās šķirnes, kuras gribēju. Upenes nopirku drīz pēc tam maija sākumā "Stādu parādē" (Titania - arī tieši to gribēju), turpat dabūju arī melnās avenes (Bristol), peoniju, pa trim triju šķirņu zemenēm tīri dažādībai un vēl kaut ko. Turp devos tiešām (tiešām!) "tikai paskatīties", bet nevar jau skatīties tikai ar acīm, ja viss tik garšīgs, viss tik garšīgs.

Tagad palasīju, ka krūmmellenes var izaugt pat divu metru garumā, tā ka būs jāskatās, lai tās kaut ko pēc gadiem neēno. Tāpat arī melnās avenes veido palielu krūmu, toties neizplatās ar saknēm pa visu pagastu kā parastās avenes. Vispār man tobrīd bija doma pirkt kazenes, taču piedāvāja arī šādu variantu, bija jāpamēģina, jo par melnajām avenēm es, protams, tobrīd uzzināju pirmoreiz. Tā nu nosliecos prom no kazenēm, jo tās arī vairojas ar saknēm, šīs avenes vairojas tikai ar noliektņiem – viegli kontrolēt.
Ābeles ēnā, bet ne zem tās, varētu būt īstā vieta rododendram, kas arī gaida savu kārtu jau mēnesi un dažas dienas.

Iestādījis neko no tā vēl neesmu, jo iepriekš nebija kur un tagad vēl nav bijis laika. Zinkā, kaimiņiene jau teica, ka pirmais gads ir vienkārši vergošana, ka viņiem bija tieši tāpat, ka ir tik daudz ko darīt, ka vienmēr ir ko darīt un ka nav skaidrs, no kura gala labāk sākt, jo visu vajag uzreiz. Ja ir kaut kas jāsēj vai jāstāda, tad tas jādara pēc iespējas ātrāk, jo jau pat jūnijs klāt. Lai to varētu darīt, ir jāpļauj, jārok, jāravē un jāsagatavo. Tāpēc arī tie konteinerstādi vēl joprojām nav iebāzti zemē. Kaut ko jau varētu atlikt uz vēlāku laiku, taču tādu lietu ir maz. Ja vītenim nepieciešams pagatavot trepītes, tad to vajag tagad tūlīt, jo tas turpina augt, to nevar atlikt uz brīvāku brīdi kaut kad pēc nedēļām.

Brīvāku brīžu nemaz nav. Tā arī izpaužas tā vergošana – brīvdienās kā iet ārā ap septiņiem, astoņiem no rīta, tā vakarā ap deviņiem, desmitiem met mieru. Līdzīgi arī darbdienu vakaros. Vēl nav bijis laika vienkārši pasēdēt un neko nedarīt. Taču es nesūdzos, tas ir patīkams darbs. Priecē, ka ir process, ka kaut kas no vēlmēm ir ceļā uz īstenošanos. Vismaz nekas no iestādītā novītis vēl nav.

Bet vairāk (pagaidām) es neko nepirkšu, jātiek galā ar esošo. Pat nekur "tikai paskatīties" neplānoju doties. Gočpendel.