Nu, jā, pirms pusotras nedēļas viss beidzot tika nolīdzināts. Kā jau minēju, man nebija ciešas pārliecības, ka tas tiešām notiks, lai arī bobkatu atveda jau iepriekšējā vakarā, jo arī pirms tam kaut kas mēdza pēkšņi salūzt vai parādīties darbi citur. Turklāt pēc ilgā sausuma prognozēs rādījās lietus, kura laikā neko darīt, protams, nevarētu. Tomēr trešdienas rītā biju vienmēr gatavs jau no kādiem astoņiem, lai vēl izraktu pēdējās tulpes un avenes un tauksakni (kaut kāds varena paskata lakstaugs), ko atdevu kaimiņienei, taču darboņi ieradās tikai kādas trīs stundas vēlāk. Toties ieradās vesela delegācija – divi mikriņi un viens smagais, no kura izkrāva zemes frēzi. Celmu frēze traktoriņam jau bija uzmontēta. Pats galvenais vēl pajautāja, ko darīt ar tām atlikušajām mugurenēm, ko vairs nejaudāju un negribēju rakt ārā, un pajautāja, vai var tās savākt savai mājai (bet lūdzu), norīkojot savus padotos ņemt un rakt. Tās puķes visiem tik ļoti patika, ka gandrīz vai žēl, ka nesaņēmos sev kaut kur pārstādīt vairāk, bet nu, paskatoties uz tām, katru reizi atcerējos, cik tas ir grūti un smagi (aptuveni 20 kg smagi), un arī labi, ka lielākā daļa izdzīvoja un izklīda pa pasauli no Krimuldas puses līdz Mālpilij, nevis tika samaltas.

Celmus izfrēzēja kādas pusstundas laikā – pieci vidēji augļu koku un viens liels liepas celms. Celmu frēze viņiem esot labāka kā Rīgā. Vēl esot līdzīga ACB — šie reiz strādājuši vienā ceļa pusē, kad otrā ņēmušies otrie, tad nu viens pie otra gājuši salīdzināt. Celmu frēze ir līdzīga vertikālam ripzāģim, ar ko, virzot no viena sāna uz otru, pamazām sasmalcina celmu. To var laist diezgan dziļi zemē.

Uz pārējo dienu paliku divatā ar bobkata operatoru, kurš sāka frēzēt zemi. Pārsvarā skatījos no malas ar nelielām šausmām, kā viss zaļais (lielākoties gārsa un pienenes) kļūst melns un maziņš un pazūd zemē. Zemes frēze vispirms, dodoties uz priekšu, visu sasmalcina un tad, pa to pašu ceļu braucot atpakaļ, uzirdina. Pēc tam zeme ir tāda pufīga, ka iekāpjot iegrimst līdz potītēm, līdz ar to ar to neko daudz nevar darīt.

Pēc frēzēšanas sākās līdzināšana, pārvedot zemi no pauguriem uz vecajām, dziļi izraktajām dobju un citām zemām vietām. Pie reizes ar kausu zeme arī tika pieblietēta. Tas bija ilgākais un piņķerīgākais process, kurš nebeidzās ideāli, bet lielākoties. Gan man apnika, gan varēja redzēt, ka viņam apnika. Pussešos bija jābeidz, jo firmas vadība atbrauca viņam pakaļ, haha.

Pēc tam ķēros pie grābekļa – visu virspusē esošo zaļdrazu un akmeņu savākšana un virskārtas uzirdināšana, pie reizes mēģinot vēl pielīdzināt. Nākamajā dienā un naktī lija tik daudz, ka viss izmirka un izveidojās vairākas peļķes, pie reizes uzskatāmi iezīmējot zemās vietas, pie kurām jāpiestrādā. Mazliet parakņāju, un vienā vietā ūdens saglabājās pat vēl pāris dienas, ļoti neforši. Bez maz vai atradu vietu dīķītim. Turklāt viss tas zemē iemaltais lielā mitruma un karstuma dēļ jau uzreiz sāka trūdēt, tādēļ brīžiem uzvēdīja tāda jūtama dīķa un dūņu smaka. Ne ļoti, bet tomēr. Tā vispār mazliet ir jūtama vēl šobaltdien, ja kaut kur ierokas.

Tad sestdien kopijs atbrauca palīgā – kopā rakām, grābām un līdzinājām, daudz padarījām, kļuva labāks paskats. To pašu turpināju arī svētdienā, jo nākamajās dienās solīja lietu, tāpēc gribējās iesēt zālāju vēl pirms tā.

Zālājs nebūs perfekti līdzens. Ne tā, ka ļoti, tomēr tie daži centimetri ir saskatāmi. Es varētu vēl tur pāris nedēļas ņemties un tad varbūt būtu, bet ir jau maijs! Viss jau tā ir nejēdzīgi iekavēts un.. un.. un.. Varbūt ar zālāju tas nebūs tik pamanāms. Varbūt tad vairs nebūs svarīgi. No vienas puses varētu nesteigties, bet no otras – ja zālājs nesāks dīgt pavisam drīz, tad tā vietā būs atpakaļ visas nezāles. Pasaule ir skarba un cīņa notiek visur, pat tik zemā līmenī.

Iepriekš bija doma iznomāt sējmašīnu, jo šķita, ka pats nevarēšu visu nosēt vienmērīgi. Mazam pleķītim tas ir vienkārši, bet te ir liels sēklu maiss un liels placis – kā to noklāt visur vienādi? Bet nu beigās sanāca tā, ka visu paša spēkiem, jo pieprasījums pēc tā aparāta ir tik liels, ka nemaz nevar pie tā tikt, nevar arī iepriekš rezervēt un tāpēc vien gaidīt vēl nez cik dienas man pietrūka pacietības. Jo nezāles, jo maijs, jo cik var.

Sadalīju visus 10 kg sēklu uz pusēm un pārstaigāju visu vienā virzienā, pēc tam ar otru pusi šķērsām, un viss izskatījās noklāts. Pēdējās zālāja sēklu saujas vēl sajaucu ar puskilo āboliņa sēklu, iemaisīju arī divas paciņas mārpuķīšu un vēlreiz visu pārstaigāju. Pēc tam lasīju, ka pareizāk būtu bijis dalīt četrās daļās un staigāt četros virzienos, taču aintnobodygottimeforthat.gif

Pusseptiņos sāku sēt, un tas prasīja pusotru stundu. Pēc tam vēlreiz visa laukuma nogrābšana, lai ierušinātu sēklas dziļāk, aizņēma vēl divas stundas. Pusvienpadsmitos un tumsā beidzot bija gatavs. Ar rokām sējot, jāņem vērā, ka to darīt var tikai mazā vai nekādā vējā – par laimi, tik vēlu vakarā vēja vairs tiešām nebija.

Nākamajā dienā lietus nebija. Dienu vēlāk joprojām nekā. Pēc tam to vispār pārstāja solīt tuvāko desmit dienu prognozēs. Superīgi. Tāpēc sāku laistīt piespiedu kārtā katru vakaru, un tagad, sestās dienas vakarā, ir redzami jaunie stiebriņi. Ar katru dienu arvien vairāk. Cik tas būs vienmērīgi, gan vēl ir labs jautājums. Ir redzamas arī nezāles un šķiet, ka būs jāravē.

Īsāk sakot, nedariet kā es, dariet labāk kā es. Plānojiet labāk, darbojieties optimālāk, organizējiet darbaspēku. (Radi jau teica, ka vajadzēja taisīt talku, bet man pašam nebija skaidrs, cik daudz darba vēl atlicis un ko un kad varēs darīt, tāpēc tā.) Iespējams, ka pareizāk būtu bijis frēzēt, līdzināt un tad vēlreiz frēzēt, lai pēc tam pabeigtu līdzināšanu ar rokām līdz galam, taču tas noteikti nebūtu iekļāvies manos budžeta plānos un izpildītāja laika grafikos. Sējiet mitrā zemē, nesējiet vējā. Nedariet to tad, ja gaidāms tik traks sausums kā pašlaik un vēl joprojām nākamās desmit dienas. Ņemiet vērā dūņu smaciņu, kas kādu laiku valdīs. Un putekļus, un dubļus. Un piespiedu laistīšanu. Un daudz, daudz nepieciešamā darba.

Rakņājot šito melnzemi, esmu savācis lielu kaudzi akmeņu, dažus stikla gabaliņus, vairākas naglas, vienu āmuru, divas vīles, šķēres, divus elektrības kabeļus, divas numura zīmes, 1940. gada pieckapeiku, galodu un pogu. Poga man ir mīkla, jo krieviem taču simbols bija viena zvaigzne, trīs drīzāk ir mūsu simbols, ne.