Vakar vakarā aizbraucu uz izstādi "Dārzs un dzīvesstils 2018" Ķīpsalā, tas bija ieplānots jau pirms pusgada. Pati izstāde bija tāda pašķidra – siltumnīcu ražotāji, ķīmija mēslojumam, dārza mēbeles un dažāda tehnika zāģēšanai, pļaušanai un kaut kas vēl. Bet tur var arī iepirkties, tāpēc mazliet aizrāvos un man tagad ir..

* neliels rododendrs no LU rododendru selekcijas un izmēģinājumu audzētavas "Babīte". "Lita", mūžzaļais, un tas pirmoreiz ziedēs pēc kādiem pāris gadiem. Droši vien man to nemaz nevajadzēja tagad uzreiz, bet kad tad vēl un.. nu.. tā sanāca. Skatījos arī uz vasarzaļajiem, smuki jau bildēs, taču jau iepriekš biju nosliecies uz mūžzaļajiem. Tā nu. To jāstāda ēnainā, mazāk vējainā vietā, taču ne zem kāda koka. Pa ziemu nenosals, jo tepat vietējais. Jāstāda rododendriem paredzētajā substrātā, mulču nevajag, varbūt tikai pa ziemu, bet pavasarī jānovāc, mēslot šogad nevajag, jo tas jau dabūjis savu devu. (Pierakstu, lai neaizmirstu.)

* daži dārzeņu stādi siltumnīcai no dārzniecības "Neslinko" (superīgs nosaukums). Droši vien arī tos man uzreiz tagad vēl nevajadzēja, jo siltumnīcā naktīs vēl ir pārāk auksts, bet – tā nu sanāca – tagad man ir divi gurķu, divi paprikas un trīs tomātu stādiņi. Viņiem tur ir tādi interesanti nosaukumi šķirnēm – "Buļļa dārgumi", "Ņiprais holandietis", "Akrobāts Toms", "Septītais rūķītis", "Resnie putni", "Ho-ja-jā", "Blondīnes sirds". Gaidot izdīgstam kaut ko no zemes, ir daudz laika, nu jā.

* krūmmellenes! Man būs krūmmellenes, par ko domāju jau no paša sākuma. No runātīga onkulīša nopirku "Patriot" un "Blue crop" – tieši tās šķirnes, ko gribēju. Stādiem ir ceturtais gads, tā ka ogas būs jau šogad. Jāstāda tikpat dziļi kā augušas līdz šim, bedrei jābūt tikpat dziļai, ne vairāk, bet platumā kādi 60 cm. Kūdru nevajag izmantot, jo Latvijā zeme jau tāpat esot pietiekami skāba. Kūdra vispār esot mārketinga triks, ko tik milzīgos apjomos gan izved, gan ieved Latvijā, un tai neesot jēgas. Mēslot arī vajadzēs tikai nākamgad un tam nepieciešams NPK 16:16:16, kas (divreiz piekodināja) ražots Baltkrievijā, jo tas esot vislabākais. Tiem nekas vairāk nav jādara, vienkārši jāļauj augt, pa ziemu nenosals, jo arī tepat vietējie, ja nu vienīgi pēc ziemas kāds nosalis zara gals jānokniebj.

Būtu nopircis vēl arī upenes un peonijas, un vēl šo to (tur bija persiki, aprikozes, pīlādži, sausserži, kolonnābeles, kazenes, āā..), taču beidzās līdzpaņemtā nauda, haha. Es vispār turp devos ar jau sagatavotu melleņu un upeņu šķirņu sarakstu, lai zinātu, kas ar ko iet kopā, lai, piemēram, viens krūms sāktu ogot ātrāk, otrs vēlāk un kopā ražotu pēc iespējas ilgāku laiku. Nu, īsāk sakot, uz stādu parādi maija sākumā man labāk nedoties, hihi.

Šodien tiku pie lobēlijām un lobulārijām (alisēm). Pirmās būs kastēs uz palodzēm, bet otrās vēl precīzi nezinu. Tās bija stādaudzētavā izbrāķētās (man gan izskatījās normāli), un nevarēju paiet garām. Man jābeidz.