Tās es neparko neaiztiktu. Gan bērnu dienu nostaļģija, gan vienkārši – tās taču ir ābeles! Gan kā lieli koki, gan kā skaisti pavasara ziedi un vēlāk āboli. Tikai jāizdomā, ko zem tām varētu darīt, jo tur ir diezgan patumšs.
Es arī bērzu izvēlējos atstāt, tas nav mazs (krietni pārsniedz divstāvu mājas augstumu) un ir pie dienvidu malas, bet tas te pats iesējies, pats izaudzis un ir smuks un bērzs. Un savs koks.
Paldies par vēsturisko skaidrojumu tavā komentāru sērijā.