x-ƒ (x_f)

x-ƒ: Vēstošā ilūzija

8. februāris, 9:34 am, atsauksmēm

Tādi agrie rīti kā šis, kad ir auksti -15°, stidzinoša vēja pūsma, skaidras debesis, kurās redzamas spožas zvaigznes un Mēness, un apvārsnis mērojamā ceļa virzienā iekrāsojies knapi samanāmi tumši violets, man liekas mazliet biedējoši, jo tā debess krāsa nešķiet dabīga, ir miers, liels aukstums, tukšums un klusums, vien lausks reizēm iesper. Visa noskaņa tādos brīžos atgādina Konana Doila stāstu "Indīgā josla", kur Zeme izlidoja cauri kaitīgam ētera mākonim, un daži to paredzēja un ieslodzīja sevi hermētiskā istabā, lai padzīvotu dažas stundas ilgāk. (Tie bija laiki, kad cilvēki uzskatīja, ka ēters ir kaut kas īsts. Un ēters nav ēteris, kas ir īsts.) Man šķiet, ka apmēram tā jutās stāstā aprakstītie ļaudis, kas pārdzīvoja to nakti nomodā.

Mēs visi četri pievilkām krēslus pie platā, zemā loga, vienīgi mājasmāte aizvērtām acīm palika guļam uz dīvāna. Atceros, man pēkšņi iešāvās prātā nejēdzīga, absurda doma — iespējams, smagais, sasmakušais gaiss, ko mēs ieelpojām, veicināja šādas ilūzijas rašanos — doma, ka mēs četri sēžam partera pirmajā rindā un noskatāmies pasaules drāmas pēdējo cēlienu.
(..)
Neviens putns nelidinājās zilajās debesīs, un neviens cilvēks, nedz arī dzīvnieks nebija redzams plašajā apkārtnē, kas pavērās mūsu skatienam. Visu rāmi apmirdzēja vakara saule, bet pār zemi jau gūlās nāves miers un klusums, un arī mums visai drīz vajadzēs sekot šai nāvei. Šobrīd šī viena stikla rūts, aizturēdama papildu skābekli, kas neitralizē saindēto ēteru, nošķīra mūs no visu cilvēku kopīgā likteņa. Uz nedaudzām stundām viena cilvēka zināšanas un tālredzība spēja saglabāt mūsu nelielo dzīvības oāzi plašajā nāves tuksnesī un pasargāt mūs no vispārējās katastrofas. Bet agri vai vēlu gāze izsīks, arī mēs, smagi elsdami, gulēsim uz ķirškrāsas paklāja buduārā, un cilvēces, tāpat kā jebkuras dzīvas radības, liktenis būs izšķirts. Labu laiku, ne vārda nerunādami, mēs svinīgi noraudzījāmies pasaules traģēdijā.

Tbh, nedomāju, ka viņi tik un tā būtu varējuši ilgi izdzīvot ar skābekļa baloniem, jo nogalina nevis skābekļa trūkums, bet gan ogļskābās gāzes uzkrāšanās gaisā. Tur nozīme ir vien dažiem papildu procentiem CO2, lai organisms to vairs neizturētu. Bet – tais laikos to gan jau tik precīzi vēl nezināja.

ausos: https://www.mixcloud.com/rhodograd/04-rhadiation/