Lietas, kas mani vairs neuztrauc..

• Ka mani uzskata par kluso malā sēdētāju, nerunīgu un neinteresantu. Bet malā es sēžu tāpēc, ka no turienes labāk redzams notiekošais. Ja man būtu, ko teikt, es arī teiktu, ja vien man pajautātu, vai man vismaz izdotos iespraukties runu plūdos.
• Ka ar mani vien runā par datortēmām, nevis par kaut ko nopietnāku vai tieši pretēji. Tāds iespaids par mani radies – computer freak. Es spēju runāt arī par daudz ko citu. Es gribu, bet nav pat iespēju.
• Ka neatceros pēdējo reizi, kad man kāds būtu zvanījis, atsūtījis meilu vai sms, kurā nebūtu izteikta kāda vajadzība. Ar iemeslu. - Ierakstīsi man disku? - Atvedīsi man? - Palīdzēsi man? - Pateiksi man priekšā? .. - Tev būs laiks, vai ne? Es neciešu jautājumus, kuros jau ir izteikta atbilde, kas man jāsaka. Tad nejautā! Vienkārši pasaki, ko no manis vaig.
  (eRe varētu būt patīkams izņēmums.)
• Ka joprojām nav neviena, kam es to varētu pastāstīt. Tikai ierakstīt savā žūrnālā.

..jo esmu jau pieradis.