Vakar anesteziologs pēc grūtas nakts stāstīja, kā pie viņiem slimnīcā ir – "šai pusē palātās mums ir spice girls, bet tai – spice boys". Nupat ieveda divus jauniņos ļoti smagā stāvoklī, nav ne jausmas, vai viņi izvilks. Protams, vienmēr dara visu, kas iespējams, taču reizēm neko daudz nevar darīt. Dažreiz viņiem nākas pat diezgan brutāli ņemt pie dziesmas aiz durvīm līgojošos līdzjutējus, lai uzzinātu, ko tieši reanimācijā ievestais ir lietojis, jo ārstiem jāzina pilnīgi precīzi, kas izraisījis tādas sekas, lai varētu precīzi ārstēt, uz dullo nevar, vispārīgi nevar. Var to, protams, tīri tehniski uzzināt, veicot spektroskopiju un kā tur, taču tas viss prasa laiku, kura nav. Vismaz dažreiz ārstiem pasaka, kas ir lietots, dažreiz pat parāda un iedod.

Problēma ir tā, ka tās vairs nav nekādas dabīgās zālītes kā kādreiz, bet vienkārši kaut kas apsmidzināts. Ar jebko. Viņi esot pārbaudījuši, ka sastāvā ir bijusi pat žurku inde.

Tas, vai pēc atgriešanās garšvielu cienītājs būs dārzenis vai nē, katrs ir individuāls gadījums. Esot pat sastapts kadrs, kurš bijis pie viņiem trīsreiz vienā nedēļā – kā pēc grafika pirmdien, trešdien un piektdien. Runājuši, ka bez maz vai vērts ņemt mietu, ja jau.

Laika vienmēr nav. Kaut vai tādēļ, ka rindā var gaidīt kāds cits (es teiktu – normāls cilvēks), kam var būt vajadzīga steidzama palīdzība, taču ārstu ir tik, cik ir. Dažreiz arī pašus ārstus kritiskos brīžos var noņemt no trases – ir gadījumi, kad operācijas laikā gar zemi ir kāda māsiņa, anesteziologs vai ķirurgs – pēkšņi apendicīts, sirds vai vēl kas.

Pamazām kļūst labāk – vecāki cīnās pret, citi aktīvisti. Stāstīja par gadījumu, kad ugunsdzēsēji atbrauc uz izsaukumu, apskatās, nosaka, ka labi vien ir, un ļauj, lai bodīte nodeg – laukuma malā, neko un nevienu tur neapdraud. Vainīga ir valdība, kas sākumā to visu atļāva darīt legāli.