Pirmais svarīgais, par ko parasti iedomājas, kaut kur un kaut kā pakrītot, – vai kāds to redzēja?
Es šodien nožāvos ar velo tieši priekšā mašīnai, tā ka, jā, redzēja gan un labi, par ko arī lielākais pārdzīvojums. :) Cerams, jūtūbē tas neparādīsies. Bet nu tik stulbi – ij ne 100 metrus nebiju paspējis nobraukt kopš mājām, bet tur tāda apmalīte, kur varētu palēkties, vēl nekad tur nebiju mēģinājis palēkties, tagad pamēģināju un uzreiz, bams, asfalts. Iepriekšējā reizē, kad ciešāk samīļoju asfaltu, tiku pie divām šuvēm. Kopš tā laika āda ir uzaudzēta biezāka, un tagad šuves nepieciešamas tikai biksēm, pārējais izdzīvoja un pat neiesāpējās, ja neskaita godu un lepnumu. :/ Tālāk braucu godīgi.

25. decembris neizskatās pēc 25. decembra..

Lai gan labi vējains, tomēr šodien arī tāds neierasti saulains, un jau bija arī saulgrieži, tāpēc nolēmu izmantot dienu, lai savāktu un samainītu fotobundžiņas. Šai sezonā man bija uzstādītas laikam tikai divas vai trīs, un šodien atradu divas. Iespējams, bija arī trešā, bet – toreiz aizmirsu pierakstīt un tagad vienkārši neatceros, vai un kur. Uzliku trīs jaunas – bilde atgādinājumam (trešā ir otrpus ceļam pie pirmā staba).

Skats atpakaļ no lauka tā gala pusstundu vēlāk: