Bija vakars. Saule bija noslīdējusi aiz kalniem, kas augsti un blīvi slējās rietumu pusē, bet rieta atblāzma apmirdzēja visu zemi un debesis — plašas, skaidras ziemas debesis un plašu, neauglīgu, zeltainu kalnu zemi, ko šķērsoja dziļas ielejas. Vējš bija norimis. Valdīja salts klusums. Nekur nemanīja nekādas kustības. Blakus slējās sausi, pelēki salviju puduri, un plaukstas durstīja sīki, sakaltuši tuksneša augu stiebri. Visaptverošais, klusais vakargaismas krāšņums zaigoja katrā zariņā, katrā sakaltušajā lapā un zāles stiebrā, uz kalnu virsmām un gaisā.
    Viņa paskatījās pa kreisi un ieraudzīja vīrieti, kurš gulēja ciešā miegā uz tuksnesīgās zemes, ietinies apmetnī, palicis roku zem galvas. Viņa seja miegā izskatījās barga, gandrīz dusmīga, bet kreisā roka ļengani gulēja smiltīs blakus sīkam dadzim, kas joprojām nebija nometis savu sapluinīto, pelēko pūku apvalku un niecīgos dzelkšņu un adatiņu ieročus. Vīrietis un sīkais tuksneša dadzis; dadzis un aizmigušais vīretis...
    Cilvēks, kura spēks ir tikpat liels kā Senajiem Zemes spēkiem un radniecīgs tiem; cilvēks, kurš sarunājas ar pūķiem un ar savu vārdu aizkavē zemestrīces... Un te nu viņš guļ aizmidzis smiltīs, un blakus viņa rokai aug mazs dadzis. Tas viss šķita ļoti savādi. Izrādījās, ka dzīve, pastāvēšana pasaulē ir kaut kas lielāks un dīvaināks, nekā viņa jebkad iedomājusies. Gaisma no debesīm skāra viņa pieputējušos matus un uz brīdi nokrāsoja dadzi zeltainu.