Pēc darba fiksi prom no darba, lai sataisītos un dotos uz Siguldu. Kamēr mielojos un ģērbjos, ārā sāk līt. Prognozēs lietus nebija. Paskatos nokrišņu radarā – nekā. Nu labi. Taisos tālāk, bet pa to laiku sāk gāzt lietus, zeme pludo, radarā – mazs pleķītis. Nu laaaabi.. Lietus drīz vien beidzies, un pa slapjajām ielām minos uz Juglu un tad tālāk, ik palaikam uzspīd saule, taču arī bez lietus esmu jau diezgan mitrs. Juglā divi sīkie apšļaksta mani ar kolu (maitas), taču jau pie pagrieziena uz Lietuvu un Igauniju sākas sauss asfalts, un viss ir tīri forši. Priekšā ieraugu varavīksni. Pie Garkalnes apkārtni piepilda dzeltenīga gaisma, jo saule no sāna izgaismo no mākoņiem krītošo lietu – sāk līt. Man ir silti, līst maz, tāpēc labu laiku vēl neko, bet tad vairāk, un es piestāju pie meža, lai sev jaku un somai pārvalku. Konkrēti gāž, šoseja pludo, garāmbraucošās mašīnas piebalso, taču no vienas puses līdz otrai ir spilgta, spilgta varavīksne. Jau otrā. Ir gadījies braukt uz Siguldu pa lietu un tā nosalt, ka vai nu, bet ne šoreiz, jo man patīk. No Sēnītes atkal sauss asfalts, drīz vien Sigulda. Pie mājas aplaistu velo, lai noskalotu smiltis, un atkal sāk līt. Kāpēc vienmēr virs manis? Pēc tam sausas drēbes un siltas vakariņas. Pa ceļam paņēmu trīs bundžiņas, bija vēl, taču man vairs nebija vietas, tāpēc citreiz, bet vispār es tās vākšu līdz pat Ziemsvētkiem. Ieraksta beigas.