Tā parasti ir – vakarā jau sāk nākt miegs, un rīt tā kā laicīgi jāceļas, bet ārā ir skaidras debesis, saņemšos un iziešu tikai uz mirklīti, kas sākas pusnaktī. Taču atpakaļ iekšā esmu tikai tagad, pēc vairāk kā divarpus stundām.

Zem zvaigznēm pazūd laiks. Laiks kosmiskos mērogos jau tāpat ir pavisam cits. Tad daždesmit tūkstoši gadu ir vien "tūlīt" vai "tikko", bet daži miljoni – "pavisam drīz" vai "nesen". Salīdzinot zvaigznes un cilvēka cilvēces mūžu, mēs nemaz neesam.

Taču ārā ir jauki un mierīgi, var aizmirst visas domas un plānus un vienkārši būt tur. Vasara iet uz beigām, un naktis atkal kļūst tumšākas, lai gan reizē arī vēsākas. Piena ceļu nebiju redzējis kopš pavasara, Jupiteru arī. Papriecājos par M13 – kā parasti, dārgakmens pie debesīm. Apskatīju arī planetāros miglājus M27 un M57, vēl pāris lodveida kopas, Andromēdu ar pavadonēm, dažas iepriekš neredzētas dubultzvaigznes (Albireo smuki) un noslēdzu ar reti redzēto dilstošo Mēnesi, kas nesen uzlēcis. Venēru gan nesagaidīju. Pēc pāris nedēļām mēģināšu piecelties pirms Saules, lai varbūt beidzot ieraudzītu Merkuru.