Sadarbojoties ar forsaken (saundtreks).

Apmēram 20. jūnijs, desmit pāri deviņiem no rīta. Gaiss ir dzidrs un silstošs, debesis – zilas. Neliela, pavēsa rasa. T-krekls un šorti. Brokastis jau uztaisītas un tās tiek notiesātas ārā, svaigā gaisā, blakus mājai, pašā gravas malā ar skatu uz tālu tālumā esošo horizontu. Čivina putni, netālu nolaižas cielava, taču tā nespēj piesaistīt pat kaķa uzmanību, kurš saulē laiski izlaidies. Pastiep roku, paņem lielo tējas krūzi no galda, iegulies krēslā ērtāk, pieliec krūzi pie krūtīm, tā lai ir netālu no lūpām un nav daudz jācilā, sajūti tās siltumu, atliec galvu pie krēsla atzveltnes un skaties debesīs, kā pāris puscaurspīdīgu mākoņu saplūst, izšķīst, mainās un izkūst. Tas arī viss, vairs neko citu nevajag. Vasara, velns lai parauj!