Piektdienas vakarā bija paredzēts BSD kamtugezers, taču, tā kā konkrēta info par to tika izplatīta vien dažas stundas pirms notikuma, es izlēmu nepiedalīties. Turklāt man diezgan strauji pazuda noskaņojums. Nākošreiz gan jau. Vēl pēdējoreiz pasvārstījos, jo reiz bija plāns no rīta būt Rīgā, bet tad noteicu kādu salikteni ar p-n- un devos prom. Tā neticami laicīgi paspēju uz vilcienu un notiku Siguldā. Tur bija daaaudz sniega un vēl joprojām pamatīgi sniga.
Sestdienas rītā vispirms devos tīrīt sniegu, ātri vien apnika, pietrūka laika. Tad devos uz pilsētas trasi, kur notika “Siguldas kausa” izcīņas sacensības. Gādāt par atmiņām, just līdzi savējiem un tā. Bija plānots vien uz dažām stundām, taču mājās atgriezos tikai deviņos.
Vispirms bija priekšacīkstes slēpotājiem, nekā tāda īpaša, visi, kuriem bija paredzēts tās izturēt, to arī izdarīja. Paralēli notika arī kvalifikācija snowbordistiem, kas mani neinteresēja. Kad beidzās priekšsacīkstes, devos skatīties snowbordistus. Arī šeit bija līdzjūtamie. Un arī vienkārši tāpat bija interesanti skatīties. Kvalifikācijā katrs brauc pa vienam, taču sacensībās vienmēr reizē brauc divi pa paralēlām trasēm. Turklāt divreiz ar vienu un to pašu pārinieku, tikai katru reizi mainoties trasēm. Uzvarētājs tiek tālāk, kā jau parasti.
Kad es vēl slēpoju, mums vienmēr bija kaut kādi aizspriedumi pret snowbordistiem, daļēji gan tam arī bija iemesls, jo viņi mēdz pēkšņi krist, apsēsties kalna vidū, slēpotājiem tas viss ir kaut kā daudz paredzamāk un līdz ar to arī drošāk. Lai nu kā, starp slēpotājiem tomēr nav tādas draudzības, kāda ir snowbordistiem, pat savā starpā nepazīstamiem. Tur pat nav lielas starpības – mīkstais vai cietais dēlis. Viss snowbords ir daudz brīvāks sporta veids.
Nujā. Brīžiem sīvā cīņā, brīžiem itin viegli, tomēr beigu galā tiekot cauri visiem astotdaļ-, ceturtdaļ- un pusfināliem, finālā par pirmo vietu jau atkal cīnījās Uldis Hofmanis (kuram es jutu līdzi, rads un tā) un Krists Kokars (mēs kādreiz kopā trenējāmies slēpošanā, arī foršs džeks). Šķiet, ka tā viņi sacenšas jau visu sezonu. Un arī šoreiz uzvarēja Krists.
Apmēram šajā vietā iepriekš bija paredzēts doties prom un atnākt vēlāk, taču viss bija nedaudz ieildzis, tāpēc paliku. Vēl bija paredzēti ātrumnobraucieni un snowbordistu apbalvošana.
Ātrumnobraucieni bija kas tāds, kā dēļ es patiešām sāku nožēlot, ka vairs neslēpoju un nevaru piedalīties sacensībās. Sacensību būtība tāda arī ir – kurš sasniegs lielāko ātrumu, tas arī uzvarēs. Brauc no pašas kalna augšas un vienkārši tikai taisni. Esmu to darījis, sajūta ir.. ō! Bija trīs klases – slēpotāji, snowbordisti un riteņbraucēji. Treniņbraucieni vēl notika gaismā un bija diezgan interesanti, it sevišķi jau nu riteņbraucējiem. Tā no lejas šķiet, ka arī es to vispārībā varētu. Protams, ar visu aprīkojumu, ķiveri, bruņām. Mans ritenis tādām nodarbēm nav piemērots. Diez vai es pat līdz lejai uz tā tiktu, kur nu vēl nobremzēt.
Lai gan bija arī viens kritiens, tas bija kalna augšā, kur vēl ātrums nav tik liels, tā ka nekas. Bet tas interesantākais jau ir apstāšanās, es pirms tam tikai vienu reizi biju redzējis, kā no kalna ziemas laikā brauc ar riteni, tagad tādu braucēju bija 20 (arī viena meitene – Ilze, kura brauca tik lēni, cik vien varēja, bet, protams, tik un tā izpelnījās aplausus). Nu, ja tur pašās beigās nebūtu grāvis, tad daudzi no viņiem būtu pārslīdējuši arī pāri ceļam (tas ir diezgan liels gabals). Tomēr jāteic, ka daudzi spēja sabremzēties neticami ātri. Iespējams, es esmu pārāk pieradis pie savām gludajām riepām, bet tomēr – tas ir liels ātrums un sniegs. Aiz finiša kūleņoja daudzi.
Es nezinu, kā tas ir iespējams, taču viens no slēpotājiem visu trasi nobrauca atpakaļiski, turklāt trīs reizes, jo vienam mēģinājumam bija nepieciešams pārstarts. Un arī viņa laiks nebūt nebija no tiem sliktākajiem. Izskatījās gan tā.. khem..
Diemžēl gadījās arī viens kritiens. Pašā kalna apakšā krita kāds snowbordists, visdrīzāk viņš aizķērās aiz sniega, tāpēc spēcīgi atsitās pret zemi ar muguru. Tas bija pašā apakšā, ātrākajā vietā, un viņš vienkārši izslīdēja cauri finišam un palika guļot. Uzreiz piesteidzās daži cilvēki, uzreiz tika saukta medicīniskā palīdzība, kas parādījās pēc kādas pusminūtes. Tā kā finišs nebija pašā kalna apakšā, lai visi paspētu nobremzēt, tad tas puisis bija vēl nedaudz uz kalna slīpās daļas. Un! Viena no tām ārstēm vienkārši atteicās kāpt augšā! Viņai būtu vien jānoiet kādi 30-40 metri pa pavisam nelielu slīpumu, tas pat nebija divu metru augstumā. Sāka kustēties vien tad, kad tas pats Krists paņēma no viņas somu un uznesa augšā. Un arī tad negribīgi. Tas bija vispār – snowbordists krīt pašā ātrākajā brauciena brīdi, guļ un nekustas, bet viņai jānoiet vien tāds neliels gabaliņš. Biju pārāk tālu, taču ceru, ka kāds viņai ko stiprāku pateica, vismaz tā izklausījās pēc sarunu skaļuma. Viss gan ar to snowbordistu beidzās veiksmīgi.
Slēpotāju sacensībā uzvarēja Ivars Ciaguns, sasniedzot ātrumu 109 km/h. Snowbordisti un riteņbraucēji uzrādīja vienādus ātrumus, vārdus gan neatceros. Ātrumi bija nedaudz mazāki, ap 80-90 laikam.
Tad vēl noskatījos snowborda sacensību apbalvošanu un devos mājup. Uz Big Air nepaliku.
Svētdienas rītā jau atkal devos tīrīt sniegu, jo sestdien pietrūka laika. Tiku ar to galā, devos uz kalnu, kur notika slēpotāju sacensības tiem, kas sestdien izturēja priekšsacīkstes. Bija paredzēts paralēlais slaloms, kas gan izrādījās paralēlais gigants. Ne tik interesanti kā cerēts, bet tomēr. Bija interesanti skatīties. Kārtība kā jau parasti paralēlajos pasākumos, brauc vienlaikus divi un divas reizes, uzvarētājs tiek uz nākošo kārtu.
Piedalījās daudzi, ar ko agrāk biju trenējies kopā, man vispazīstamākais bija Normunds Ermansons, kam tad arī jutu līdzi. Astotdaļfinālam viņš tika cauri viegli. Ceturtdaļfinālā pirmajā braucienā viņš nedaudz aizķērās, taču spēja to atvinnēt otrajā braucienā, tika tālāk. Pusfinālā sacentās ar Dināru Doršu. Pirmajā braucienā īsti nepaveicās, nedaudz zaudēja. Otrajā braucienā nepaveicās vēl vairāk – viņš krita un vienlaicīgi krita arī Doršs. Kaut kas tāds vēl nebija pieredzēts. Diemžēl Doršs bija ticis tālāk un mierīgi finišēja ar vienu nūju un uz vienas slēpes (tā drīkst). Normunds zaudēja un finālā varēja cīnīties par trešo vietu. To viņš arī darīja, sacenšoties ar Helviju Cēberu (arī esam kopā trenējušies) un beigās nedaudz, bet tomēr uzvarot. Helvijs pusfinālā zaudēja Ivaram Ciagunam. Pēc pirmā brauciena viņš gan teica, ka 0.7 sekundes tāds nieks vien ir, bet tomēr zaudēja. Viņš vienmēr bijis tāds nedaudz lecīgs. Un arī nopietni tas, protams, nebija. Finālā par pirmo vietu cīnījās Doršs ar Ciagunu, un uzvarēja Ciaguns.
Par pārējām klasēm uzvarētājus nepiefiksēju. Visā visumā tās bija patiešām interesantas sacensības. Zinu, ka pašiem slēpotājiem patika, un galvenais, ka tās bija interesanti skatīties. Arī ar laiku paveicās, ir bijuši gadi, kad pamatīgi līst, nav sniega vai ir liels sals, šoreiz bija viss kā nākas.
Bija interesanti redzēt, kā tagad slēpo tie, ar kuriem esmu kādreiz kopā trenējies. Toreiz viņi bija sīkie, daži pat vēl skolā negāja. Bet tagad viņi visi brauc patiešām labi, pat arī tāpat vien un to visu nezinot ir patīkami skatīties.
Man ir vienkārši neticami taupīga kamera – visas dienas garumā iegūti fotoattēli gigabaita apjomā, tie visi divreiz ielādēti kompī, un tā vēl nemaz nesāk sūdzēties, ka elektrobarības sāktu trūkt. Ja vien es vēl spētu tikt galā ar gaismošanu, būtu ideāli.
Uz apbalvošanu nepaliku, negribējās, devos mājās. Pie pašām mājām satiku savu draugu Kristapu ar draudzeni, kurš teica, ka arī bijuši uz kalna skatīties sacensības un tagad dodas slēpot. Viņš man pateica, ka patiesībā Normis bija notriecis Doršu no kājām, nevis tik vienkārši abi vienlaicīgi nokrita. Skats jau nu bija labs, taču biju pārāk tālu, lai kaut ko konkrētu sniega mākonī saskatītu. Mājās tiku pie pusdienām, saģērbos un devos riteņbraucienā.
Iepriekšējā nedēļā bija pirmais garais riteņbrauciens šajā ziemā, tāpēc vēlējos to atkārtot, iepatikās. Laiks vienkārši ideāls – mīnus daži grādi, neliels vējš. Nobraucu vien kādus 20 km, maksimālais ātrums vien 58 km/h. Izlēmu cepures vietā likt ķiveri, un izrādījās, ka aukstums nemaz nav jūtams. Beigās gan sāka snigt, bet tas tā. Ir patiešām forši sasniegt ātrumu 35 km/h uz sniegota ceļa, kad var pagriezt stūri un nekas nenotiek. Un tad mēģināt slaidi nobremzēt, iedurties ar priekšējo riteni sniegā ceļa malā un ļooti strauji apstāties. Toties nenokritu ne reizi, kas gan gadījās vienu reizi pirmajā braucienā. Sūdzības ir par manām riepām, kas vienkārši slīd un grimst iekšā, kalnā ar tādām netikt, būs tomēr jānopērk arī tādas, kurām ir kāds nebūt protektors. Kājām nekādu nogurumu nejutu, mierīgi uzminos Turaidas kalnā (biju tur jau 10 minūtes pēc māju pamešanas), taču rokas gan diezgan ātri piekūst. Bija karsti. Un ūdens pudele aizsala, tas bija nepatīkami.
Starp Kaķīškalnu un Velnalu apmēram pusceļā ir kādas mājas, kuru tuvumā man tik ļoti sagribējās ābolu, ka nu vispār. Vienkārši es atcerējos, ka vasarā pēc ļoti karsta brauciena pa šoseju braucu tur garām, nenoturējos un ielīdu dārzā pēc zaļas krāsas ābola. Tas bija patiešām garšīgs. Atcerējos to tagad ziemā.