Melnbaltās ainiņas. Sāka nākt miegs, tāpēc bija divas iespējas, kur varu iet – vai nu gulēt, vai pastaigāties.

Es biju kādus desmit metrus zem parastā zemes līmeņa, man priekšā bija apsnigušas koku galotnes, es biju vēl virs tām. Tālāk uz priekšu pāri tukšumam bija balta kalna virsotne, virs tā pilnīgi melnas, bet uz augšu tieši virs manis – pelēkas debesis. Vienkārši neiedomājams skats, kā gandrīz pilnīgā tumsā ir iespējamas tik kontrastainas ainas.

Devos zemāk, atradu pareizās takas, pēc kāda laiciņa nonācu līdz Lindes attekai, kurai apgāju apkārt. Uz ledus gan bija kaut kādas dzīvnieku pēdas (tās patiesībā bija pilnīgi visur), taču man nebija ne jausmas, cik lieli viņi bijuši, tāpēc negribējās pārbaudīt ledus izturību uz savas ādas un kāpt uz tā.

Lai gan virziens man bija labi zināms, tumsā tik un tā nedaudz apmaldījos, līdz nonācu līdz Gaujai. Cik tur ir forši! Kā piesnigušā mūžamežā. Uzrāpos kādā nolīkušā kokā, gulēju uz tā un domāju par dzīvi. Nemanīju, cik ilgi – laika tur nav. Man aiz muguras bija grāvis ar ūdeni, priekšā melns ūdens ar ledusgabaliem, kas slīdēja uz priekšu ar ātrumu apmēram metrs sekundē, aiz tā kaut kāda saliņa, tālāk vēl ūdens un uz augšu – tā pati baltā, sniegotā virsotne. Nekādu pierasto skaņu, tikai ūdens šļaksti un vižņu rīvēšanās. Pēc sajūtas uz sejas un skaņas no apģērba noprotams, ka nedaudz snieg.

Pēc laba laika norāpos no koka, gandrīz iejaucos Gaujā (tur krastā ir tādi caurumi, pa kuriem bebri slidinās ūdenī, viens gandrīz izrādījās mans) un devos uz māju pusi. Tas pats ceļš mani neinteresēja, tāpēc uzrāpos pa slēpošanas kalnu, kas nebija neinteresanti. Pusceļā noripināju sniega piku, kas pirms apstāšanās paspēja nedaudz pieaugt, un apēdu līdzpaņemtās šokolādes končas.

Tā ir labi ja piektdaļa no visa. Krāsu patiešām nebija.

Beigās gan kaut kas krāsaināks – mandrai :* par manis nominēšanu. :)