Misija noslēgusies, RASA, LAASE un vēl viena mantiņa beidzot ir mājās! Tas prasīja trīs šerpas, trīs stundas un vienu arboristu, lai trīs kastītes noceltu zemē no trim milzu apsēm, katra savā kokā.
Tagad vēl vajadzētu analizēt datus, izdarīt secinājumus, beeeeeeeeeeeeeeeet..
Taču kāds rīts!
Jūs vispār redzējāt?
Zilas debesis, saule, nekāds vējš, tāds miers, migla, mežs un ceļš!
SUCH WOW! MANY BEAUTIFUL!
Skaicka nevienam nebija lustes celties tik nejēdzīgā agrumā, kādu sarunāju, (es skatos uz tevi, murxxe), taču bija skaisti. Tas ceļš starp Suntažiem, Ķeipeni un Taureni vispār ir ļoti foršiņš – labs asfalts, viens līkums pēc otra, kalni un lejas, plaši skati un augsti sili. Un mežs – tāds kluss, rāms, ar garāmlidojošām dzērvēm. Nēnu vienkārši skaisti, ja!
Kad pārējie aizbrauca, vēl izdomāju iet bekot, iebridu mežā, gāju taisni, taču pēc 15 minūtēm iznācu ārā turpat, kur biju sākumā, neko nesapratu, sagribējās ēst, sapratu, ka tā ir zīme un devos prom arī es. Pa ceļam vēl iebraucu StarSpace observatorijā, lai atdotu viņu kosmisko staru detektoru, lai kāds skolēns varētu uzrakstīt ZPD vai es nez. Tur šodien ir stārpārtijs #12, taču to gan izlaidīšu, piedodiet.
Ko tagad lai vēl tādu sadara, kad šis pabeigts?