Ribas sāp. Joprojām. Tā, ka, ievelkot elpu, visu sajūt. Sestdien bijām jūrā, kārtējā reize, kad no rīta zvana, ka pēc brīža jābūt klāt, bet es tikko pamodies, jo vēlu gājis gulēt, taču tas nekas, tikai mašīnu gan nevar pielaist, jo akumulators lejā līdz 8.xxV, bet man pat atbrauca pakaļ. Bijām Tūjā, kur jau vienreiz biju, taču šoreiz vējš no dienvidrietumiem, tāpēc gandrīz paralēli krastam. Tur tāds sens akmeņu mols, aiz kura nav viļņu un jābūt forši. Zemāk pa vējam tāds līcītis un tur akmeņi krastā. Vējš ir tikai pie pašas jūras, pārdesmit metrus no krasta nekas īsti nav jūtams.
Vispār bija tīri labi, tieši aiz mola tiešām gluds, var normāli uzsākt, ko jau māku, taču mols nav garš, tālāk sākas viļņi, kas kļūst arvien lielāki, un tad ir tā, ka, ja krīt un dēlis paliek aiz muguras, tad paiet ilgs laiks, kamēr pie tā atkal nokļūst (izmantojot "bodydragging"). Dažas reizes izdevās, dažas reizes man to pieveda klāt, dažas reizes izskalojos krastā pie akmeņiem, kur jau pirmajā reizē pret vienu tādu sasitu celi (tas nekas, jo sāpēt sāka tikai vakarā). Turklāt dēli nemaz nebija viegli ieraudzīt! Tas iespējams tikai tad, kad es biju viļņa virsotnē, bet dēlis tai pašā laikā nebija pašā apakšā starp viļņiem. No krasta tas izskatās pēc "nekas īpašs", bet kad tur jūrā starp viļņiem šūpojas, tad gan redz, cik liela starpība.
Pamuļļājos ar savu dēli, viegli nebija, man teica, lai ņemu lielo dēli ar segvārdu "lāpsta" (lai gan, manuprāt, piemērotāks vārds būtu "skapja durvis" vai kas tāds), kas ir liels, tikpat kā neizliekts un iešot kā pa sliedi, taču es paliku pie sava, līdz Valdis mani nosauca par spītīgu āzi, un bija vien jāpaņem lielo. Jau agrāk vajadzēja! Kā kāpu, tā aizbraucu kā pa sliedi līdz mola galam un tālāk atklātā līcī, bet tur tādi viļņi, ka ilgi nenoturējos. Pārējiem tur nav problēmu izbraukt vai pārlēkt, bet nu.. Mēģināju noamortizēt, taču tā bedre ir tik liela, ka vairs nesanāk iekantēt, uzņemas ātrums un tad viss. Tur viļņi ir vienkārši lieli, tādi gludi, nav asi un plīstoši, bet nav arī apaļi. Vispār diezgan neomulīgi tādā attālumā no krasta. Man tomēr labāk patīk, ja vējš pūš uz krastu, jo tad ir droši, ka mani, dēli un nokritušo pūķi noteikti drīz vien izskalos krastā, bet, ja vējš ir gar krastu, tad labi, ka ir pieskatītāji un dēļa pievedēji..
Ja tur tālumā nokrīt un pēc tam vēl nogāž pūķi, tad var uzskatīt, ka dēlis ir ar galiem, jo, kad pūķi izdosies piecelt, augšup pret vēju pēc dēļa vairs neizdosies tikt, tāpēc uz nākamo reizi man ieteica ņemt dēli suņa saitē. Šitā šļūkājot pēc dēļa, kas palicis augšup, arī saspiedu ribas. Pa līdzenu ūdeni vēl nekas, bet tādos viļņos un izmisīgi pūloties, lai gan varbūt to visu var vieglāk. Tā ir ļoti kaitinoša sajūta, kad kādu trešo reizi slīdi garām dēlim, bet pietrūkst vien neliela metra vai divu, lai līdz tam aizsniegtos.
Beigās Uldis pieveda dēli klāt un teica, lai braucu malā, jo vējš lūst nost, es to saķēru un sāku lēnām uz vēdera šļūkt uz krastu tos 100 vai vairāk metrus, jo virsū vairs negribējās kāpt, bet viņš brauc vēlreiz garām un saka, lai taču braucu. Ar lielām pūlēm sagriezos kā vajag, pēdējiem spēkiem atlipināju dēli no ūdens, lai uzmauktu kājās, un kaut kā puslīdz pieklājīgi (uz labo pusi tomēr vēl ir tā grūtāk) aizbraucu līdz krastam līcītī pie akmeņiem, kur vējš beidzās un pūķis vienkārši bija un nokrita.
Bet nu vispār bija tīri jauki un ar divām hidrām (īsā pa virsu) pat diezgan karsti. Beigās bez cimdiem iebridu jūrā, tad gan sajutu, cik auksts ūdens, bet citādi bija labi. Kuļoties pa viļņiem, šoreiz nenoturējos un bieži lietoju šādus tādus vārdus. :] Toties pāris reizes, dodoties uz krastu, izdevās pasērfot pa viļņiem, kad pūķis velk, dēlis zem vēdera, bet es wiii lejup pa vilni. Tagad sākums ir, tālāk vienkārši jākrāj stundas. Runāju ar vienu kaitsērferi, kurš arī teica, ka viņam sākumā licies, ka visi māk, tikai viņš tāds savādāks, ka nepielec, un ka tas viss ir uz sajūtām – cik daudz kantēt, kad paslidināt, kad iecirst, to nevar izmērīt un izskaidrot, tās sajūtas vienkārši rodas, teica, ka es arī tāpat pēc gada nevarēšu izskaidrot, kā īsti ir pareizi un kāpēc, jo tas vienkārši ir jājūt. Tāpēc tagad jākrāj stundas.
Gājputni lidoja garām. Saule spīdēja, lietus arī lija. Prombraucot bija smuks skats, kad gaisma apspīdēja tumšu mākoni no apakšas – pirmo reizi redzēju, ka pret jūru atstarotā Saules gaisma tik ļoti izgaismo mākoni. Siltumnīcas efekta demo.
Piektdien naktī mazliet līdz vieniem pafotografēju Mēness ainavas, bet vakar ar diviem piegājieniem izmetu riņķīšus ar velo, savācot vienu bundžiņu un uzstādot trīs citas. Redzēju garu varavīksni, trīs reizes dabūju lietusgāzes, un pie +10°C tas nav jauki, mājās pārrados pilošs.
Toties pa nedēļu uzzināju, ka maigs nav džeks, pikaso arī. Kas tie par nikiem? Vēl Cibā beidzot ir video iegulšana, par kuru bija vien pavisam daži negatīvi komentāri no pūristiem-oldskūlistiem, bet visā visumā bažām, ka video killed the blogging star nebija pamata, lai gan trešdien draugudraugu lapā bija daudz jūtūbes. :) Taču ļautiņi lieto, un tas ir galvenais.
Carlos Serrano – "Something About the Fire" (Adele vs. Daft Punk)
Trešdien Biķerniekos bija pēdējais VIPsporta Veloapļu posms, kurš bija ārprātā ātrs, bet man tomēr izdevās noturēties līderu grupā līdz pat beigām, taču tas bija traki un drusku pāri 50 km/h uz līdzenas vietas, šausm. Ceturtdien kārtējo pēdējo reizi aizbraucu līdz molam, tur bija pavisam silti, bet atgriezos jau tumsā un dažas minūtes līdz galam izmirku lietū tā, ka vai nu.
Šorīt modos ar SWPC brīdinājumu pilnu pastkastīti par ģeomagnētiskā indeksa vērtību – pie G5 var redzēt polārblāzmu, bet šorīt bija G7, taču man uz to pusi mākoņi, augšā Mēness, tāpēc nekā.
Pie mājas zied meža zemenītes. Šitik aizraujoša dzīve man. :|