Piektdiena, jēi!

- Believe me, next time I will not fuck it up, Mum.
- Language, darling.
- Sorry. Next time, I will not fuck it up... Mother.

Turpinot iesākto tradīciju vienā brīvdienu vakarā noskatīties divas filmas, šoreiz izvēlējos abas Bridžitas Džonsas filmas. Daudz nebēdāju par savu kultūras līmeni. Nekādas vainas. Pirmo biju redzējis kaut kad sen, un tā man laikam patika, otru nebiju redzējis, un tā man arī laikam patika. Apbruņojies ar nupat vārītu ābolu ievārījumu un ērti iekārtojies, noskatījos abas pēc kārtas. Kaut kā nelāgi sanāk, ka otrais skatāmgabals jau otro reizi sākas tieši pusdivpadsmitos, betnuneko.

I have found my happy ending at last. And I truly believe that happiness is possible. Even when you're 33 and have a bottom the size of two bowling balls.

karent mjuizik: kaut kas no The Verve
karent mūd: kāda velna pēc es vēl esmu augšā?

<<..>>

Sestdiena, jopcik.

Dziesmā dzied "you know i've almost lost my mind, i can't explain, where i've been / what i've seen". Tie ir The Chemical Brothers. Ar mani pašlaik ir ļoti līdzīgi. Pēc tam, kad visu dienu nobulmbulmulēju (ko-a?), čakarējoties ar SQL, kas ir sarežģīta svešvaloda (un vispār – PHP4 nesaprotas ar MySQL, bet Apache 1.3 par POSTiem saka: "405 Method Not Allowed", nedomāju, ka esmu idiots), tad pēcpusdienā izdomāju kaut kur izkustēties ārpus mājas. Riteņbrauciens sākās apmēram tad, kad vēl bija gaišs. Pēc apmēram 20 minūtēm bija tumšs, taču man likās interesantāk turpināt, nevis griezties atpakaļ, Saprotams, ka jau nedaudz vēlāk es nožēloju, bet nu neko. Nujā, izrādās, ka bedru daudz, un tas var būt sāpīgi. Vispār jau man tumsa patīk, bieži vien pat labāk par gaismu, bet nu.. Atgriežoties pie dziesmas vārdiem, vienu brīdi patiešām apmaldījos Trijās Priedēs – ceļš viens un es zinu, kur man jābūt, taču nav ne mazākās jausmas, kur tieši es esmu. Un vispār. Tomēr mājās tiku. 50 minūtēs vien 20km.. (Max ātrums ap 60km/h, par to nevienam nav jāzina, kuš.) Pa tumsu es vairs negribu.

Vēlāk vakarā, apbruņojies ar svaigi vārītu ābolu-brūkleņu ievārījumu, noskatījos filmu pa TV3 par peli. Labāk jau to nebūtu darījis. Tad taisījos iet gulēt, taču ieinteresēja kāda lieta. Gribēju noskaidrot, vai iespējams visus sava žūrnāla ierakstus un komentārus ielikt WordPress datubāzē, turklāt tā, lai viss turpinātu darboties. Izrādījās, ka WP jau ir fails, lai importētu žūrnāla ierakstus no XML faila, kādu iespējams eksportēt no Cibas, tātad puse jau ir. Nācās gan to pamatīgi labot, lai atbilstu manām vajadzībām, bet galā tiku. Nākošais jautājums bija, vai iespējams iedabūt arī komentārus datubāzē katram ierakstam. To failu nācās rakstīt pašam, taču beigu galā tas tomēr izdevās. Apsveru iespēju nosūtīt tos failus WP developeriem, ja nu kādu interesē, jo ierakstu importēšana jau ir, tad komentāri varētu būt patīkama fīča. Gulēt aizgāju pusčetros. Ārā lija lietus. Tieši pirms aizmigšanas sāku skaitīt dienas, sapratu, ka vēl tikai astoņas līdz neteikšukam.

karent mjuizik: Asian Dub Foundation

<<..>>

Svētdiena jau, ai..

Pamodos ap deviņiem pēc kaut kāda dīvaina sapņa. Ārā tāpat lietains, sūdīgi. Kaķis guļ. Brokastīs devos tikai tad, ka par tām atcerējos – ap vieniem. Izvēlējos jaunu desktopattēlu, klausos dīvainu mūziku, turklāt skaļi, neviens neiebilst, tikai aizrāda par citām lietām. Kaķis dīdās. Kaut kad pēcpusdienā uz īsu brītiņu atbrauca māsīca un Evans. Protams, apjautājos par jauno albumu. Nu, par spīti tam, ka tas man tiek solīts jau kopš pagājušā gada (cik atceros), Evans saka, ka drīz būs un būs labs. Sēžu un gaidu. Sabijām svaigā gaisā, palaistījāmies ar ūdeni, papļāpājām. Līdzi braukt viņiem negribēju, paliku mājās. Paškrobojos, ka ārā tik draņķīgs laiks, nokauj vēlmi kaut kur braukt ar riteni. Jep, neciešu rudeni. SQL arī sūkā, Flash ir neciešams, vāks. Kaut kā trūkst. Dzīvesprieka. Everybody dance around, 'cause we're all social creatures. Rīt pirmdiena, jawkumīgi. Pasūkstījos, ka New Radicals vairs nav, nupat dzirdēju interesantus vārdus dziesmā: If I could ask God just one questions – why aren't you here with me? [žāvs] Morcheeba – A well deserved break

karent mjuizik: Two Skinnee J's, Sparklehorse

<<..>>

Pirmdiena, kā es mīlu pirmdienas!

Kad gāju gulēt, pamatīgi lija, kas tomēr arī samērā labi spēja aizmidzināt. Pamodos nogurušāks kā aizmiegot. Baisa migla. Ir naiva cerība, ka šovakar izdosies aizmigt ap astoņiem. Uz mirkli biju pārliecināts, ka manas brokastis tumsā nedaudz spīd, kas tomēr, par laimi, neapstiprinājās. Nez kāpēc manā kompī atradās šis Vecgada piedzīvojumu stāsts, kas vispārībā jau būtu smieklīgs (jo tā uzrakstīts), ja vien nebūtu noticis patiesībā. Un es šodien laikam esmu kaut kāds puscaurspīdīgs, jo vismaz trīs sievietes pa ceļam gribēja (tā izskatījās) uzskriet man virsū. Ir jau arī labās ziņas! (Esmu pārliecināts, ka ziņnesis tikai nedaudz aizkavējies.) Man nav lietussarga un nelīst. Lūk!

Un ja nu rīt tevis vairs nav? Tāds ir uzraksts uz Vanšu tilta kādā vietā. Es vēl esmu nomodā, un brīvība līdz Ziemsvētkiem.

Atcerējos, ka toreiz abi ar nrk ievērojām kādu meitenīti (apmēram 2-3 gadus vecu), kurai uz krekliņa bija uzraksts “Warning, this bitch bites.” Nevarētu teikt, ka uzrakstam nebija nekāda sakara ar viņu. Un man ir vēl kas, ko teikt.