Sjuks. Kaut kā gadījās, ka mā šodien savainoja sev roku, tāpēc man nācās braukt ar mašīnu uz Siguldu (nevis mierīgi ar vilcienu kā diezgan parasti piektdienās). Bāc. Man nepatīk braukt ar mašīnu. Vēl vairāk man nepatīk braukt pa tumsu. Un man nepatīk braukt pa miglu. Un pa tumsu, kad ir migla, nu vispār. Pa Rīgu vēl vairāk. Un tas viss bija šovakar un reizē. Turklāt uz ceļiem ir tik fuckin' daudz idiotu, kas nerāda pagriezienus (“es jau nevienam netraucēju”). Grr.. За это морду бить надо!”, kā teica Ostaps Benders. Ja vēl ņem vērā, cik ļoti visu dienu miegojos, tad uz vakaru, kad iestājas tumsa, labāk / možāk jau nu noteikti nepaliek. Vēl kas, ko es nesaprotu, – ja es braucu ar ātrumu 100 km/h, kā tas tā nākas, ka mani apdzen tik daudzi ar tik lielu ātrumu starpību? Taisnības labad gan jāpiebilst, ka arī man gadījās pārsniegt ātrumu, taču tas bija netīšām, goč pendel.

Atgriežoties pie virsraksta "Pats sev ienaidnieks", nu, tā arī ir.

• Iebliezu sev pa pieri (netīšām, kaut kas pēkšņi atnāca vaļā).
• Uzkāpu pats uz savām biksēm (un ne pie kā laba tas nenoveda, protams).
• Iekniebu sev dibenā (negadījums mēģinot izvilkt maku, nav smieklīgi).

Drausmīgi. Trakākais, ka neviens jau mani nevar aizsargāt no manis paša. Tā ka, ja nu ar mani kaut kas notiks, pilnīgi iespējams, ka es pats būšu arī šī nozieguma līdzdalībnieks. Nu, labi. Arlabunakti! Guliet saldi, nesapinieties palagā, nenogrimstiet spilvenā!