Vēlā piektdienas vakarā man ienāca prātā doma, ka būtu jāizmanto negaidīti jaukie nedēļas nogales laikapstākļi. Tāpēc sestdienas rītā uzmodos pirms sešiem, lai brīdi vēl padomātu, vai es gribu doties kaut kur ārā vai labāk atpakaļ miegalandijā. Tā kā kaķis jau bija paspējis aizņemt pusi gultas, tad tomēr cēlos augšā. Biju nolēmis kaut kur aizbraukt sagaidīt saullēktu, šis rīts (atšķirībā no iepriekšējās reizes) bija skaidrs. Domāts – darīts.

Laiciņš jau baigi foršs, tikai tāds pavēss. Aiztiku līdz Krimuldai un tur arī paliku. Pilnīgs miers un dabīgs klusums, nekādu cilvēka radīto skaņu. Aprakstīt to visu nav vērts, tāpat neviens nesapratīs. Labu brīdi tur sabijis, devos atpakaļbraucienā. Tā kā pa serpentīnu es varu braukt tikai augšup, tad atpakaļceļš kā parasti bija cauri Turaidai. Laiciņš tiešām foršs, tikai tāds pavēss. Nekur nesteidzos, rāmi braucu. Pie Turaidas robežas kāds onkulīt's man kaut ko garāmbraucot pateica, taču viņš nelikās gluži skaidrā, līdz ar to ar dikciju tā bija, kā bija. Nedaudz par vēlu sapratu, ka tas bija "labrīt!" Žēl, ka es tā.

Tā kā bija vēss un es bišku puņķojos, tad lēnām, patiešām lēnām braucu lejā no Turaidas (tikai 30km/h, omg). Pārmaiņas pēc nobraucu gar Gūtmaņalu, sen to nebiju darījis. Nekā jauna nebija, bišku sanāca apsisties. Tad devos pāri ceļam pie Gaujas, jo tā biju nolēmis jau tad, kad braucu pāri tiltam pirmoreiz. Tāpat vien.

Stāvēju tur Gaujas krastā, skatījos uz vertikālajiem garaiņiem, kas cēlās no ūdens un slīdēja pa gaisu līdzi savai izcelsmes vietai. Tālumā spīd saule, es ēnā, un tik un tā ir labi. Biju pilnīgi kluss un nekustīgs kādas desmit minūtes. Dzirdēju tikai neliela strautiņa čalošanu, dažus putnus čivinām un no koku lapām krītošās rasas / miglas lāses. Dažas reizes arī ūdenī kaut kas noplunkšķēja, ko norakstīju uz zivju rēķina. Līdz ievēroju, ka pa ūdenī ieliekušos koku paskrien mazs, melns, garš zvēriņš un ieslīd ūdenī. Ūdrs!

Bebru savvaļā jau katrs ņerga ir redzējis (spriežu pēc sevis), bet ūdrs! Tas taču ir ūdrs, kuru nemaz nemana, un dažus tomēr noķer, lai vestu uz Nīderlandi, kur tas vēl lielāks retums. Un es to redzēju brīvā dabā un vēl tik tuvu! Un vēl pēc dažām minūtēm redzēju kādu pīli, kas bija gaiši pelēka (ārzemniece tātad). Es tobrīd stāvēju uz tiltiņa, viņa paņurkoja zem manis, un tad es to nobiedēju. Starp citu, viņa vairāk gan urkšķēja nekā pēkšķēja.

Tā kā tas "domāts" (no teiciena "domāts – darīts") bija ilgi, tad brokastis tika paņemtas no mājām līdzi, lai neko nekavētu. Tās tika notiesātas ap pusseptiņiem, atrodoties uz Paradīzes kalna 93 metrus virs jūras līmeņa, svētlaimīgi veroties tālēs zilajās.

Ap deviņiem biju mājās, ielīdu karstā vannā, žāvājos gan visu atlikušo dienu.