Pirmdiena, 13. Nujā. Vakar esmu palicis pārāk ilgi augšā. Šorīt pārāk agri cēlies. Nedaudz aizgulējies. Nedaudz pārkarsis. Par daudz aizņemts. Par daudz nomākts. Par daudz muļķību sastrādājis brīvdienās. Par daudz nekāds.

Vakar man gribējās visu pamest un neko nedarīt. Es braucu garām kādai pļaviņai, kur jāņuzāles līdz viduklim. Es baucu garām labības laukam, kur kvieši līdz krūtīm. Iedomājos, ka varētu tur laiciņu pagulēt un neko nedarīt. Būtu uz mirkli pazudis. Būtu uz mirkli visu aizmirsis. Bet es tā neizdarīju. Būtu izgulšņājis pļavu un labību. Uz tilta pār Gauju es nodomāju.. Neko.

Pastāstiet man, kā ir būt gaidītam. Kā tas ir – patikt citiem? Kā ir, nesastrādāt arvien jaunas muļķības, būt labam un pareizam, bet tā, lai citi nesauktu par sausiņu? Kā ir būt oriģinālam un tomēr ne parāk atšķirties no citiem? Tā, lai uz ielas uz mani neskatītos. Pirms dažām dienām divas sievietes divos dažādos garāmbraucošos trolejbusos pagriezās, lai paskatītos uz mani. Un ne jau ar sajūsmu vai kā tā. Es saskatīju izbrīnu. To pašu, kas ir garāmgājēju acīs. Pierakstīt visu, ko vēlos teikt. Nolasīt īstajā brīdī visu pierakstīto. Neteikt neko lieku. Neļauties emocijām. Interesanti sarunāties, sarunāties. Kā to visu var?

She said: “I'm gonna be another Marilyn,
Bleech my head and get real thin.
And everybody's gonna wanna dance with me.
Everybody wants to be the carnival king or queen.”
(Stereophonics)

Guliet cieši, tīģeri! Saldus sapņus līdz rītdienai. Esmu apnicis. Un atbildiet uz maniem jautājumiem.