Interesanti, vai es esmu vienīgais, kuram ir tāda sajūta, ka dzīve lēnām un parasti iet uz priekšu, tad pēkšņi un negaidīti taisa tīģera lēcienu (à la Eesti), pārspējot savā izpildījumā visas cerības un sapņus, kādi vien bijuši, no putekļiem izveidojot uzrakstu “Sapņiem ir robežas, es tās pārkāpju.”, un, kad piezemējas, tad pārņem sajūta, ka dzīve apstājusies, nekas nenotiek vai pat kāpjas atpakaļ un paliek sliktāk, lai gan patiesībā tā iet uz priekšu tikpat ātri vai lēni kā pašā sākumā? Mana relativitātes teorija.
Anneke: Jā, tā arī sapratu,..
2005. gada 12. jūnijs, 11:48 am, atbildēt
Jā, tā arī sapratu, ka bijis domājis, ka pēc lēciena dzīve it kā apstājas un nekā nenotiek :)
Kurš gan labprātīgi atteiksies no labā un jaukā? Ja vien atteikšanās potenciāli nesola ko vēl labāku un jaukāku :)
Kurš gan labprātīgi atteiksies no labā un jaukā? Ja vien atteikšanās potenciāli nesola ko vēl labāku un jaukāku :)
7 atsauksmes / pievienot vēl
x-ƒ: Kad Tu tā citē vienu..
2005. gada 12. jūnijs, 11:44 am, 1 atbilde / atbildēt
Es to vienkārši biju domājis salīdzinoši ar sajūtu, kāda tā ir lēciena brīdī. Un to, ka pie visa labā un jaukā var ļoti ātri pierast, bet grūti atrast.