Hihi! Laiku sizdams, es tomēr kaut ko metu pret sienu. Pulksteni. Tiešām pret sienu, pa lampu gan ne. Un pulkstenis kaut ko arī nosita. Stundu. Bet tas tā.

Šorīt rīta agrumā diezgan veiksmīgi pametu Rīgu, nedaudz gan saliju. Siguldā spīdēja saule. Ārsti, kā izrādās, mēdz būt arī samērā žēlīgi, lai gan šorīt mans plecs tika pie plākstera ar krāsainām ērcēm (!!), viena no viņām sēž un domā. Karātavu humors laikam. Un vispār – esmu atgriezies pie izsaukuma zīmēm. Un vēl es pārbaudīju, kāda mūzika patīk manam minkam.

Par Primal Scream viņa nav sajūsmā, te nu mūsu gaumes ļoti atšķiras. Pret Belle & Sebastien viņa neiebilst. Ampop viņai pat patīk. Man arī, vēl joprojām klausos. Paldies, kinda! Blūzs viņai patīk, John Lee Hooker, protams. Ladytron nu gan ne, pēc viņas domām, electroclash ir tikpat norakstāms, kā hip-hops, lai gan 2pac neliekas tik ļoti peļams. Labi, kaķīt. Air pirmais un pēdējais albums tika atzīti par labiem, arī Bomb the Bass. Par vienu no manām mīļākajām dziedātājām – Alanis Morissette – tika vicināta aste. Pie Asian Dub Foundation viņa devās prom. Pati vainīga. Fain! Nevaig arī. Džezs viņai gan patīkot. Cocteau Twins un Daft Punk krita uz nerviem.

Vakar pie savas lielīšanās aizmirsu piebilst, ka es taču The Briefing dzirdēju dzīvajā! Par skaļu, protams, bet citādi man patika. Un vēl man ir sajūta, ka kāds uz mani ir apvainojies. Tāda nu man tā sajūta ir.