man labāk patīk ticēt brīnumiem nekā neticēt. tas dod zināmu backup. un nekas, ka visbiežāk nenotiek brīnums, man pietiek ar tiem pāris, kas notiek.
(nē, es tev neko nemācu.. tikai runājos. stāstu par sevi.)

mans vārds nav Kristīne. bet daudzi, kas to nezin, mani tā mēdz saukt. un tad es vienmēr ļoti apvainojos uz viņiem. un izvairos kontaktēties.

bet tie minkas ir fantastiski. es esmu jau redzējusi kaut kad iepriekš šitos visus. pāris bildes no tiem man ir bijušas vēl pirms es šo saitu atklāju.

bet es arī gribu gulēt zālājā. nē, nevis gulēt, bet gulšņāt. miegoties, bet neaizmigt un justies kā ņurrai. un tad ošņāt puķes, zāli, zemi, pasauli. un smaidīt, smaidīt, smaidīt. vispār - es gribu dzīvot mauriņā. ēst, gulēt, sēdēt, lasīt, kompjoties un visu citu arī.

es neesmu dzīvespriecīgs cilvēks. bet es atļaujos sapņot. tas atsver manu sasodīto negatīvismu.