Lietus lāse krīt no liela augstuma. No tik liela, ka tā pat sākumā nemaz nesaredz zemi. Tā paspēj atdzist, nosalt, satikt citas, saplūst ar tām, sadalīties un atdzist vēlreiz. Un tad iekrīt Daugavā, atstājot mazu aplīti, kas ātri izplešas un izdziest, un pametot gaisā citu mazu pili, kas tik augstu nekad netiks.
Vakar no rīta gāju gar Daugavu. Netālu no dzelzceļa tilta bija ūdens pleķītis, kuru vējs lika mierā. Tajā arī krita šīs lietus lāses un veidoja dziestošos aplīšus. Nedaudz tālāk pūta vējš un bija viļņi, bet te ne. Te viņas mierīgi beidza pastāvēt. No ūdens tu esi nācis..
Kad kaut kad ziemā Maskavā pēkšņi gadījās ļoti spēcīgs un ilgs putenis, kas pāris dienās saputināja pusmetru biezu sniega segu, tad Maskavas mērs Lužkovs solījās iesūdzēt visus sinoptiķus tiesā un likt tiem samaksāt radītos zaudējumus pilsētai par nepareizu prognozi. Man tas toreiz likās smieklīgi. Bet pirmdien es sapratu, ka ideja nemaz nebūtu slikta. Jo. Pirmdien nokrišņus Rīgā solīja vēlu vakarā. Taču es izdarīju ko ļoti muļķīgu dažas stundas agrāk. Es saliju.
Things tend to go from bad to even worse. (Tas ir viens no Mērfija likumiem.) Man ir aizdomas, ka arī šajās brīvdienās man nebūs labāk. Es šodien aizgulējos. Un pirms tam aizgāju gulēt deviņos. Un tad man laikam kāds zvanīja. Laikam. Un tad vēl žū ar tiem bumbieriem. ..even worse, ka es jums saku. Mēs te pirms kāda pusmēneša pārvācāmies uz jaunām telpām, un es ar nožēlu sapratu, ka te nav paklāja. :-/ Vēl joprojām klusībā sūkstos.
Man ir bail kļūt tipiskam. Man bail kļūt tipiskam.
x-ƒ: Vakarrīt gan es..
2005. gada 1. jūnijs, 3:54 pm, atbildēt
Bet visvairāk jau es domāju par to ceļu, līdz tās iekrišanai Daugavas rāmajā ūdenī. No kāda augstuma un cik ilgi tās krīt. Ko no turienes var saskatīt. Cik daudz "visadzīvegaracīmpaskrēja" brīžu bijis.