500 SMS! Nospiedi, ja? Ziņkārība, ja? Taču tas bija tikai reklāmas triks. :) SMS nozīmē nevis īsziņas, bet gan tiešām Stāstus Maziem Sivēniem. Šis ir mans piecsimtais SMS šajā žūrnālā. :)

Taču patiesībā man patiešām piemīt kāds niķis niekoties ar īsziņām. Tas parasti izpaužas reizi mēnesī. Vismaz reizi mēnesī es pilnīgi nekādā sakarā nosūtu diezgan nesakarīgu tekstu par kaut ko vairākām ne pārāk labi pazīstamām personām. Piemēram, par Mēnesi, par vaimančesiņkasparlietuārā vai pēdējoreiz (ceturtdien) par Miglu.

Parasti šī mass sūtīšana notiek vai nu vēlā naktī, vai agri no rīta. Katrā ziņā lielākā daļa saņēmēju to izlasa tūlīt pēc pamošanās. Tur jau tas joks, ka parasti es neko sakarīgu nerakstu, un tas vienkārši tā ir – ne pozitīvi, ne negatīvi. Vienkārši tā. Tas nav jautājums. Tas ir vienkārši teksts. Uz to neprasās atbildēt un es tā arī cenšos rakstīt – lai to izlasītu, padomātu brīdi, bet nebūtu nekā prātīga, ko atbildēt.

Taču tomēr parasti atbild gan. Un tas parasti ir ļoti pozitīvs teksts, jo man ir neviļus izdevies kādu ielīksmot jau no agra rīta. Līdz ar atbildi, saprotams, tieku ielīksmots arī es pats. Un tā kā atbildes parasti ir no vairākām pusēm, tad.. Saprotiet paši, kā es pēc tam jūtos. :)

Pagājušajā reizē Kāda atbildēja, ka vēlētos pazust Tādā Miglā. Man jau nebūtu iebildumu arī pašam pazust. Piekodināju, ka, ja viņa uz laiku pārcelsies uz neapdzīvotu salu Klusā okeāna vidū, tad lai noteikti ņem mani līdzi. Mēs varētu dzīvot katrs savā salas pusē. Kopā, bet tomēr būtu pa vienam. Viņa atbildēja, ka būtu jautri, ja sāktu garlaikoties, dotos viens pie otra ciemos, padalītos ar banāniem.

Tas bija tik sasodīti mīļi! Neviena līdz šim nebija vēlējusies dalīties ar mani banānos.