Ai, par tiem lietotājvārdiem varētu ilgi prātot, piemēram, par to, ka ilgstoši kādu vai kaut ko dēvējot kādā vārdā, tas pamazām sāk pieņemt šajā vārdā ietvertās (papild)īpašības un man tas kaut kā gāja kā pret spalvu. Varbūt kļūstu vecs un vairs nav tik izteikta vēlēšanās būt izlecējam. Un arī ir vēlme mainītiet un mainīt attieksmi pret šo vietu. Jāpiebilst, ka Tev taču arī bija cits lietotājvārds, turklāt tāds, kas jau pirmajā mirklī rada asociācijas un gluži neviļus ievirza attieksmi jau kaut kādā gultnē....

"Tāpat" ir ar karoti, sausā veidā - vienīgi birst un tas tiešām ir pārāk sauss paēdiens, toties ir ilgi ēdams un nerodas tāds diskomforts, kāds parādās, piemēram, pēc "Kāruma" nolocīšanas 10 sekundēs (tad ir uzreiz vai nu jāiet pie ledusskapja pēc nākamā, vai arī jāpaliek gribot līdz nākamajam šopingam).
Es laikam citā secībā parasti tās ēdu - vispirms ieberu uzvārītā ūdenī un tad vāru maisot (ja saber pietiekami daudz, tad nekas staipīgs tur nesanāk :) ). Vēl arī jāpiebilst, ka ar pienu ir tā kā garšīgāk, bet arī to mans vēders necieš.
Tad pāris minūtes ļauj uzbriest un pasniedz ar ievārījumu. Voilà!