x-ƒ (x_f)

x-ƒ: Piecu procentu barjerskrējiens

2005. gada 11. marts, 12:39 pm, 2 atsauksmes / pievienot vēl

– bet kā, tu vai tad neapjēdz, ka, stāvot malā, tu pazudini mūsu valsti? – zigijs uztraukti ierunājās. – ja mēs stāvēsim malā, tad taču viņi savēlēs tos krievus, un tad tik tu redzēsi! pēc tam būs par vēlu sūdzēties, ka atkal tur augšā kāds pieņem stulbus lēmumus! tu pats būsi vainīgs!

Ja jau visi raksta par vēlēšanām, tad kāpēc gan lai es stāvētu malā? Nu, lūk. hope.less ([info]hopeless) man reiz deva atļauju pārpublicēt viņa tekstus, esmu pārliecināts, ka tā vēl ir spēkā. Ļoti iesaku izlasīt šo stāstu. Tas ir tiešām labs. Un es šo piemēroto brīdi, kad varēšu to pārpublicēt žūrnālā, gaidīju divus gadus, tā ka nelieciet man vilties! :) Un vēl – pievērsiet uzmanību partiju slimībām – HIV un AIDS – ļoti patiesi atšifrēti akronīmi.

hope.less – sekss

1. daļa. partnera meklējumi.

pēdējos pāris mēnešus zigijs bija rūpīgi lasījis avīzes, skatījies diskusiju raidījumus televīzijā un centies būt, cik vien varēja, apzinīgs, ieinteresēts un politiski aktīvs pilsonis. tuvojās tautas un partiju pārošanās laiks un zigijs rūpīgi meklēja sev partneri vēlēšanu seksam.

partijas bija evolūcijā dažus pakāpienus augstāk par cilvēku stāvoši radījumi, kam daba bija iedalījusi apbrīnojamas pārošanās spējas un apmērus. šie radījumi pārojās salīdzinoši reti – reizi četros gados, bet toties šajās reizēs tās centās sapāroties ar pēc iespējas vairāk pilsoņiem. skaits sniedzās desmitos un simtos tūkstošu, un, jo lielāks bija pilsoņu skaits, ar ko partija bija pārgulējusi, jo tā ieņēma augstāku vietu partiju bara hierarhijā. lielajam brīdim tuvojoties, katra partija izrieza krūtis, sabužināja matus, uzkrāsoja seju spilgtās krāsās, apspraudās ar mežā salasītiem zariņiem un krāsainām lapiņām, rakstīja savu vārdu uz sienām, tiltiem, stabiem, sētām un citām vietām publiskajā telpā, lai tikai parādītu sevi kā viscēlāko un spēcīgāko no visām un pierunātu uz seksu pēc iespējas vairāk pilsoņu.

pilsoņi bija salīdzinoši naivi radījumi, kas evolūcijas kokā bija zemāki par partijām un dažās jomās līdzinājās cilvēkiem. viņi četrus gadus sevī krāja savu pārliecību politiskās spermas rezervuāros un arī – tāpat kā partijas – gaidīja lielo orģiju dienu, kad dosies uz savu tuvāko pārošanās terminālu un iztukšos šos rezervuārus kaislīgā aktā ar kādu no partijām. pilsoņiem bija raksturīga izpausmes vēlme un viņi visi kā viens bija pārliecināti, ka, ja šis dzimumakts būs pārdomāts, tas mainīs viņu dzīves uz labo pusi.

zigijs bija viens no viņiem. arī viņš ļoti gaidīja dienu, kad apaugļos kādu no partijām. sapņi par šo dienu bija pārņēmuši visas viņa dzīves jomas. visās sarunās ar līdzpilsoņiem – gan kolēģiem, gan radiem, gan draugiem un paziņām, noteikti uzpeldēja arī pārspriedumi par partijām un to, kura ko bija labāk izdarījusi, kurai bija cik naudas, aiz kuras kādi spēki stāvēja un ko kura solīja kā balvu pilsoņiem, ja viņa uzvarēs šajā cīņā. valdīja vispārēja eiforija. visi pilsoņi, un zigijs nebija izņēmums, staigāja sapņaini, mazliet uztraukti, un, dienai tuvojoties, hormonu vētru iespaidā citas domas lēnām atkāpās un atdeva savu vietu viņu apziņās politiskajām halucinācijām. partijas hipnotizēja cilvēkus, izmantojot visus iespējamos paņēmienus – no rafinētām reklāmas viltībām līdz skaļiem un publiskiem kautiņiem ar citām partijām. zigijs juta sevī augam milzīgu atbildības apziņu. viņš jutās svarīgs. politiskā sperma spieda uz viņa prātu un viņš nogribējies gandrīz trīcēja. lielā diena tuvojās un to juta visi.

2. daļa. dzimumakts.

vēlēšanu sestdienā zigijs pamodās pulksten sešos. možs un enerģijas pārpilns viņš ātri uzvārīja kafiju, un, baudot to pie virtuves galda kopā ar pāris steigā uzceptām siermaizēm, sapņoja par dienas, nedēļas, mēneša un varbūut pat gada nozīmīgāko notikumu. vēl dažas stundas un viņš vēlēs. viņš publiski koposies ar sevis izvēlēto partijas sarakstu, viņš sēs valsts iekārtā sava viedokļa sēklu.

padzēris kafiju, viņš ieslēdza televizoru, kur ritēja viens no pēdējajiem pirmsvēlēšanu diskusiju raidījumiem, taču zigijs vairs nespēja koncentrēties. viņš bija izdarījis savu izvēli un bija tik pārliecināts par tās pareizību, ka nepastāvēja vairs pasaulē spēka, kas varētu viņa lēmumu mainīt. viņam galvā milzīgā ātrumā šaudījās domas par to, kā viņš ieies pārošanās terminālā un iestāsies ilgi gaidītais brīdis. zigijs reizi minūtē skatījās pulkstenī. terminālus ieslēdza astoņos no rīta un viņš nepacietīgi vēroja, kā pulksteņa rādītāji lēnām tuvojas īstajam stāvoklim. tuvākais termināls bija trīs minūšu gājiena attālumā – to zigijs jau bija izpētījis sen un vairākas reizes ar hronometru mērījis laiku līdz terminālam, ņemot vērā dažādus laika apstākļus un satiksmes blīvumu. viņš bija pārliecināts par sevi.

televizorā atskanēja jau pierastais džingls, un sākās reklāmas. zigijs atkal paskatījās pulkstenī. bija pusastoņi. viņš izslēdza televizoru, piecēlās un, piegājis pie skapja, izvilka savu melno uzvalku. viņš apģērbās, rūpīgi sakārtoja kakla saiti un kārtīgi saķemmēja matus. viņam šī diena bija svētki. bez piecām astoņos viņš izgāja no dzīvokļa, aizslēdza durvis, raitā solī norikšoja pa trepēm un bija uz ielas. pa jau iestaigāto ceļu, sirdij sitoties, zigijs soļoja uz terminālu. gluži, kā bija domājis, viņš ieradās bez divām astoņos. termināla ieejai priekšā stāvēja būdīgs, formas tērpā ietērpies vīrs un ar akmens skatienu taisni vērās kādā tālā punktā. zigijs gaidīja un nepacietībā mīņājās. vēl mazliet. vēl tikai divas minūtes. nē. mazāk. pusotra. tūlīt.

un brīdis bija klāt. no blakus durvīm izsteidzās īsa auguma vīrelis, pieskrēja klāt durvju sargam, kaut ko steidzīgi nomurmulēja un sargs, uzspiedis ieejas kodu, atvēra termināla ieeju. zigijs sajūsmā iekliedzās un metās terminālā. iekļuvis iekšā, viņš sajuta svinīgumu. viņš jutās, kā ienācis baznīcā. lepni viņš termināla apkalpes darbiniekiem uzrādīja savu perfektajā stāvoklī esošo pasi, ļāva iespiest zīmogu un glīti un rūpīgi parakstījās, saņemot kaudzīti ar partiju sarakstiem un aploksni. viņš ātri pāršķirstīja kaudzīti, pārliecinājās, ka tajā ir viņa izvēlētās partijas saraksts un devās uz slēgto kabīni, lai nodotos aktam.

nokļuvis šaurajā, slēgtajā kabīnē viņš aizmirsa par pārējiem sarakstiem. tie viegli izslīdēja no viņa rokām un izzuda kaut kur nebūtībā, kādā vietā, kur zigijam bija vienalga. rokās viņš turēja savu īsto lapiņu, un viņa sirds sitās mežonīgā ātrumā. elpa bija drudžaini ātra, acu zīlītes iepletušās un asins vadi paplašinājušies, šķiet, līdz maksimumam. viņš paķēra pildspalvu un sāka aizrautīgi vilkt krustiņus pie saviem mīļākajiem partijas elementiem un strīpot nevēlamo elementu vārdus un uzvārdus. viņa kustības bija drudžainas un ātras. viņš elsoja un, likās, tūlīt no mutes viņam sāks velties putas. labā roka cieši satvertu turēja pildspalvu un asi izdarīja īsas kustības no kreisās puses uz labo. no kreisās uz labo. viens, divi. izsvītrots. no kreisās uz labo. no augšas uz leju. viens, divi. krustiņš. partijas elementu identifikācijas kodi bija izkārtoti divās kolonnās. pirmā kolonna bija galā. ar asu kustību pildspalva pārleca uz otrās kolonnas augšgalu, un ekstāzē mirdzošām acīm zigijs turpināja svītrot un vilkt krustiņus. viens, divi, izsvītrots. viens, divi, krustiņš, nākamā rinda. tā soli pa solim līdz uz lapiņas nebija palicis neviens partijas elementa vārds, kas nebūtu apstrādāts. zigijs nometa pildspalvu. arī tā viņu vairs neinteresēja. viņš atrāva atploksni, ielika tajā aizpildīto lapiņu un steidzīgi, bet rūpīgi to aizlīmēja. viņš izgāja no kabīnes un pusskriešus metās pie galvenā politiskās spermas rezervuāra, kuru apsargāja kāds vīrs. vīrs aizdomīgi vērās zigijā ar mazliet nedrošu skatienu un rūpīgi sekoja viņa kustībām, bet zigijam bija vienalga. viņš uzmeta pēdējo skatienu aploksnei, kas no viņa nosvīdušajām rokām bija mazliet notaukojusies, un ar uzvarošu kliedzienu iemeta to rezervuārā. viņa ķermenis notrīsēja un viņš ar pusaizvērtām acīm, lēnām un nesteidzīgi devās uz termināla izeju. viss viņam apkārt bija ietinies mīkstā un neskaidrā dūmakā. viņš redzēja citu pilsoņu siluetus, kas lēnām virzījās iekšā un ārā no termināla. cauri termināla durvīm telpā spīdēja balta gaisma un zigijs slīdēja tai pretī. viņš bija nobalsojis.

zigijs izgāja no vēlēšanu iecirkņa, un asa rudens vēja brāzma iesita viņam nāsīs raibu pilsētas gaisa aromātu buķeti. zigijam noreiba galva. viņš piegāja pie tuvākā soliņa parka malā, apsēdās un, ielicis galvu uz ceļiem atbalstītajās rokās, aizvēra acis. domas joprojām bija neskaidras un apziņā raibā karuselī griezās skati no pēdējajiem pāris viņa dzīves mēnešiem. viņš bija iztukšojies.

3. daļa. postorgasmiskais drēgnums.

kad zigijs atvēra acis, bija dienas vidus. joprojām mazliet pūta rudenīgs vējš un zigijs nodrebēja no aukstuma. viņš pavērās sev apkārt. blakus viņam uz soliņa sēdēja kāds vīrs brūnā mētelī un lūkojās viņam acīs. viņa skatienā bija jūtama ironija un likās, ka viņš smīnēja.
– nu ko, zigij, pamodies? – vīrs iejautājās.
– kā tu zini manu vārdu? – zigijs izbrīnīti iejautājās, un viņu pārņēma vēl neomulīgāks vēsums.
– ai, tu biji atslēdzies un murgoji. tu kliedzi, ka esi zigijs, un ka valsts vēl redzēs, ka tava balss būs bijusi izšķirošā. es uz šī soliņa sēžu un tevi vēroju jau kopš rīta. redzēju, kā tu spīdošām acīm pieskrēji pie termināla vēl pirms tā atvēršanās, saposies kā līgavainis. tevi nevarēja nepamanīt. un tas, kā tu izslīdēji no termināla ar miglainu skatienu un atstreipuļoji līdz šim soliņam lai apsēstos, bija varens priekšnesums. vecīt, tev derētu mēģināt kļūt par aktieri.
– kas tu esi? – zigijs jautāja, jūtot ka lēnām sāk atgriezties realitātes sajūta.
– mans vārds ir dāvids, bet ļaudis mani sauc vienkārši par ciniķi. es esmu politiskais onānists.
– politiskais kas? – zigijs pārjautāja.
– politiskais onānists. kad runas aiziet par seksu ar kādu no partijām, es dodu priekšroku pasēdēšanai parkā uz soliņa, dzerot vīnu un grimstot sapņos par dienu, kad pasaule nāks pie prāta un cilvēce pati beidzot sapratīs apzinātas pašiznīcināšanās bezjēdzību.
ciniķis nosmējās un piebilda:
– nezinu gan, vai tāda diena paspēs pienākt pirms mūsu suga būs pati sevi saplosījusi.
– kā, – zigijs nesaprata, – tu nebalsoji?
– nē, protams. – ciniķis vēlreiz viegli iesmējās un pacēla pie lūpām vīna pudeli.
– bet kā, tu vai tad neapjēdz, ka, stāvot malā, tu pazudini mūsu valsti? – zigijs uztraukti ierunājās. – ja mēs stāvēsim malā, tad taču viņi savēlēs tos krievus, un tad tik tu redzēsi! pēc tam būs par vēlu sūdzēties, ka atkal tur augšā kāds pieņem stulbus lēmumus! tu pats būsi vainīgs!
ciniķis iespurdzās un, mazliet aizrijies un izsplājavis vīna malku, smejošām, acīm pavērās zigijā.
– ak vai, zigij, mans dārgais. nē! vainīgs būsi tu, kas būsi viņus ievēlējis, nevis es. vainīgi būsiet jūs, apzinīgie pilsoņi, kuri būs ļāvušies sevi ietekmēt. pie pastāvošās kārtības politiskais onānisms ir tikai nosacīts, pasīvais vaininieks. īstā un aktīvā vaininiece ir politiskā narkomānija. jūs, pilsoņi, visi kā viens esat politiskie narkomāni. jūs ļāvāties, ka politiskās nimfomānes partijas jūsos injicē politisko viagru, kas, kā likums, bija atjaukta ar politisko heroīnu.
– nē nē, – zigijs taisnojās. – es pārgulēju ar labu partiju. viņi nav tādi. es pēdējos mēnešus rūpīgi sekoju šīs partijas darbībām. es zinu skaidri.
– nesmīdini mani, zigij. kad tu no rīta steidzies šurp, es redzēju, kā tavā stiklainajā skatienā staro eiforisks vieglums. tu taču biji pārliecināts, ka šī diena ko izmainīs, ka pēc dzimumakta ar tavu partiju, tev dzīvot kļūs vieglāk, vai ne tā?.
– jā, bet tā jau arī būs! ja vien ar šo partiju pārgulēs pietiekoši daudz pilsoņu, tad tieši tā arī notiks! – zigijs bija stingrs savā pārliecībā.
– zigij, padomā mazliet. atceries pavasari. vai tu tad sekoji līdzi tam, ko darīja katra partija? nē! kāpēc tieši pēdējos mēnešos tu par to tik ļoti sāki interesēties, kā tev šķiet? kāpēc tevī nez no kurienes uzradās apzinīgums un pārliecība? ticība "savai" partijai? zigij, manu zigij, tevī visu šo laiku ir dūruši politisko heroīnu. ja tu paskatīsies uz savām vēnām, es varu derēt, tu skaidri redzēsi injekciju pēdas.
zigijs nedroši novilka žaketi un atrotīja krekla kreisās rokas piedurkni. viņa skatiens sastinga, no skata, ko viņš ieraudzīja.
visa roka bija vienās zili sarkanās dūrienu rētās.
ciniķis nosmīnēja un nopūtās.
– nu redzi, zigij. tagad tu beidzot pats to redzi. brīnumzāļu iedarbība beidzas brīdī, kad tu iemet aploksni ar savu politisko spermu galvenajā rezervuārā. līdz tam taču tu šīs rētas nebiji pamanījis, vai ne?
zigijs nespēja pateikt ne vārdu. viņa prāts izmisīgi centās atmiņa atrast kādu punktu, kam pieķerties, kādu situāciju nesenā pagātnē, kad viņš atcerētos, kā būtu no rīta vannas istabas spogulī paskatījies uz savām rokām, uz kurām šo rētu nebūtu bijis. viņš meklēja, bet nespēja atrast. viņu šokēja doma, ka viņš tiešām kopš jāņiem nebija ne reizes uzmetis skatienu savām vēnām.
– še, zigij, iedzer. tas nomierina, – sacīja ciniķis, redzot, kā zigija acīs kāpj satraukums, un sniedzot zigijam vīna pudeli.
zigijs satvēra pudeli un pielika pie lūpām, joprojām nespēdams aptvert, kā viņa pasauli var apgriezt otrādi viens nejaušs cilvēks parkā uz soliņa.
– es tiešām būtu sapņojis? nu nevar tā būt! mana roka... es taču būtu to pamanījis! – viņš joprojām centās atrast izskaidrojumu.
– tas viss ir politiskais heroīns, zigij. viņu pārsvarā ieved no asv un attīstītākajām eiropas valstīm. brīnumzāles, kas izraisa ticību labākai nākotnei. regulāras injekcijas tevi turēja pastāvīgā, transam līdzīgā stāvoklī un radīja ilūziju, ka lēmumus pieņem tu pats. ka tavs viedoklis ir svarīgs arī kādam ārpus tavu tuvāko draugu loka.
ciniķis nopētīja zigija roku un noraizēti piebilda:
– zini, iespējams var sākties politiskā gangrēna. bet neuztraucies, zigij, tev, izskatās, vēl ir iespēja tikt cauri sveikā. cik tev ir gadu?
– 21, – novilka zigijs.
– hmm.. tad vēl nav tik traki. šīs taču bija pirmās politiskās orģijas, kurās tu piedalījies, ne tā?
– jā, – zigijs klusi atbildēja.
– būs labi. vienīgais, var gadīties, ka būsi noķēris kādu zarazu.
– kādu vēl zarazu? – zigijs satraukti jautāja.
– kā, vai tad tu nēsi dzirdējis par partiju vīrusiem?
– nē. vai tad partijas slimo?
– jā protams! un arī, tās, kas neslimo, var būt vīrusu pārnēsātājas. bīstamākais no vīrusiem tā arī saucas – halucināciju un idealizācijas vīruss, jeb saīsināti HIV. mūsdienās to pārnēsā praktiski visas partijas. izplatās galvenokārt dzimumakta laikā, taču, ja tev būs izdarīta injekcija ar to pašu politisko šļirci, ar ko tā izdarīta kādam jau inficētam pilsonim, tad tev arī var nepaveikties. vīruss ir cieši saistīts ar tādu slimību kā aizmirstam iepriekš dotos solījumus, jeb sarunvalodā vienkārši AIDS. tā ir viena no cilvēces bīstamākajām slimībām...

ciniķis runāja un runāja, stāstīdams par politiskajām slimībām, un zigijs klausījās katrā vārdā. katrs nākamais teikums viņu aizvien vairāk apreibināja. zigijs juta, kā jau atkal zaudē līdzsvaru un kūleņodams krīt kaut kur tālu lejā, ciniķa vārdiem groteski atbalsojoties viņa apziņā. laiks atkal bija izzudis.

***

kad zigijs atmodās, tuvojās pievakare. viņš paskatījās uz ciniķi, kas joprojām sēdēja viņam blakus. ciniķis sēdēja nekustīgs un klusēja. viņa skatiens sastindzis vērās kāda koka lapotnē, un cauri sapņainam smaidam pār viņa vaigu lēni ritēja asara. ne vārda neteicis, zigijs piecēlās, vēlreiz uzmeta skatienu ciniķim, kas šķita zigiju neredzam, un lēnā gaitā devās mājup. viņš negāja pa īsāko, labi zināmo ceļu. tā vietā viņš izmeta garu līkumu cauri rudenīgajam parkam, un iedams domāja par visu, ko ciniķis bija teicis. domāja par politiskajām halucinācijām un politisko heroīnu, par politisko narkomāniju un politisko gangrēnu, par politisko nimfomāniju un politisko viagru. par politisko onānismu un riebumu pret politisko seksu, ko zigijs sajuta augam sevī.

©hope.less, 2002. gada 7. oktobrī

x-ƒ (x_f)

x-ƒ: Tas būtu jāiespiež un..

2005. gada 12. marts, 12:08 pm, atbildēt

Tas būtu jāiespiež un jāpavairo. Jādrukā uz reklāmu sienām sab.transporta pieturās. Tas patiešām ir izcils teksts.