Īsumā. Ja nu kāds neatceras. Lūiss Kerols patiesībā nebija bērnu grāmatu rakstnieks. Viņš bija matemātikas profesors Čārlzs Latvidžs Dodžsons (1832 – 1898) no Oksfordas. Nekāds lielais sausiņš, jo reizēm publicējis humoristiskos un satīriskos dzejoļus un stāstiņus, taču visādi citādi bijis sevī noslēgts, kluss un korekts profesors. Līdz kādā saulainā pēcpusdienā 1862. gada 4. jūlijā kopā ar Oksfordas koledžas rektora Lidella trīs meitām un vēl kādu matemātikas pasniedzēju, braucot ar laivu pa Temzu, tika izstāstīts šis stāsts, kurā Alise Lidella (jaunākā meita) tiek pie galvenās lomas stāstā, kurš tāpat arī top – stāstot; vēlāk arī viņas māsa nokļūst mazās māsas sapnī*.

Un viss. Kopš tā laika viņš ir viens no visvairāk lasītajiem bērnu rakstniekiem. Pat karaliene Viktorija, to izlasījusi, ir sajūsmināta. Viņa pavēl sagādāt visas pārējās Kerola grāmatas, taču ir pārsteigta, kad pie tām tiek – tās ir zinātnieka, matemātiķa grāmatas par augstāko matemātiku. Tikai pēc sešiem gadiem Kerols uzraksta turpinājumu, kas arī ir par Alisi, taču tā ir cita maza meitene, vārdā Alise.

Iedomājies? Tas ir stāsts, kas uzrakstīts pirms 140 gadiem! Un vēl joprojām ļautiņi pat 21. gadsimtā to lasa un sajūsminās (spriežu pēc sevis). (Tajos laikos noteikti domāja, ka 2000. gadā mēs ceļosim uz citām planētām, kuras būsim kolonizējuši.)

Silti iesaku izlasīt šo nodaļu (un, protams, visu grāmatu), jo tā ir tik brīnišķīgi bezjēdzības pilna, ka prieks. Bet es dodos meklēt otru grāmatu – «Alise Aizspogulijā un ko viņa tur redzēja». Vai tā maz ir latviski un kādam..?

VII nodaļa: Dullais pēcpusdienas tējas laiks

Mājas priekšā zem koka bija uzklāts galds, Marta Zaķis* ar Cepurnieku* sēdēja pie galda un dzēra tēju; starp viņiem, aizmidzis dziļā miegā, tupēja Susuriņš*. Marta Zaķis un Cepurnieks bija atbalstījuši elkoņus uz Susuriņa kā uz mīksta spilvena un tērzēja tam pāri galvai.
Galds bija garš, bet visi trīs tējas dzērēji sēdēja saspiedušies vienā stūrī. Ieraudzījuši Alisi tuvojamies, viņi sauca:
– Vietu nav! Vietu nav!
– Vietu ir, cik uziet! – Alise sašutusi iesaucās un apsēdās lielā atzveltnes krēslā, kas atradās galda galā.
– Vai nevēlies vīnu? – Marta Zaķis laipni jautāja. Alise uzmeta skatienu galdam, bet uz tā bija tikai tēja.
– Bet te taču vīna nemaz nav, – viņa atbildēja.
– Nav gan, – Marta Zaķis noteica.
– Tāpēc nav sevišķi pieklājīgi to piedāvāt, – Alise dusmīgi piezīmēja.
– Nav arī sevišķi pieklājīgi sēsties pie galda bez uzaicinājuma, – sacīja Marta Zaķis.
– Es nezināju, ka galds ir domāts tikai jums, – Alise paskaidroja. – Tas klāts daudzām personām, nevis tikai trijām.
– Tev vajadzētu apgriezt matus, – ierunājās Cepurnieks, kas, krietnu brīdi klusēdams, bija ziņkārīgi aplūkojis Alisi.
– Jums vajadzētu iegaumēt, ka nedrīkst izteikt aizvainojošus aizrādījumus, – Alise bargi pamācīja. – Tas ir ļoti nepieklājīgi.
Cepurnieks, to izdzirdot, plaši iepleta acis un, nevarēdams izgudrot, ko sacīt, jautāja:
– Kāpēc krauklis izskatās kā rakstāmgalds?
«Re, cik interesanti, nu mums ies jautri! Es priecājos, ka viņi uzdod mīklas,» Alise nosprieda un tad skaļi sacīja:
– Domāju, ka varu to uzminēt.
– Tu gribi teikt, ka vari atbildēt, ka tu domā, ko runā? – jautāja Marta Zaķis.
– Pilnīgi pareizi, – Alise atbildēja.
– Tad runā, ko domā, – Marta Zaķis turpināja.
– Tā arī es daru! – Alise steidzīgi iesaucās. – Vismaz... vismaz es vienmēr runāju to, ko es domāju, tas, zināt, ir viens un tas pats.
– Nav vis viens un tas pats, – ierunājās Cepurnieks. – Tādā gadījumā tu varētu tikpat labi teikt, ka «es redzu to, ko ēdu» un «es ēdu to, ko redzu» ir viens un tas pats!
– Tad jau varētu tikpat labi teikt, ka «es vēlos to, ko saņemu» un «es saņemu to, ko vēlos» arī ir viens un tas pats! – Marta Zaķis piemetināja.
– Tad varētu tikpat labi teikt, – iepīkstējās Susuriņš, kurš, likās, runāja pa miegam, – ka «es elpoju, kad guļu» un «es guļu, kad elpoju» arī ir viens un tas pats!
– Ar tevi patiesībā tā arī ir, – teica Cepurnieks, un saruna pārtrūka.
Kādu brīdi viņi sēdēja klusēdami. Alise pūlējās atcerēties pilnīgi visu, ko vien zināja par kraukļiem un rakstāmgaldiem, bet daudz tas nebija.
Pirmais klusumu pārtrauca Cepurnieks.
– Kāds šodien ir datums? – viņš jautāja, pagriezies pret Alisi. Viņš bija izņēmis savu kabatas pulksteni un noraizējies aplūkoja to, ik pa brītiņam papurinot un pieliekot pie auss.
Alise mazliet padomāja un sacīja:
– Ceturtais*.
– Atpaliek par divām dienām. – Cepurnieks nopūtās. – Es jau tev teicu, ka sviests pulkstenim neder, – viņš piemetināja, dusmīgi raudzīdamies uz Marta Zaķi.
– Tas bija augstākā labuma sviests, – Zaķis nedroši aizbildinājās.
– Jā, bet tajā būs iekļuvušas kādas drupačas, – Cepurnieks murmināja. – Tev nevajadzēja pulksteņa iesmērēšanai lietot maizes nazi.
Marta Zaķis paņēma pulksteni un sadrūmis aplūkoja to, tad iegremdēja pulksteni savā tējas tasē un atkal aplūkoja. Nevarēdams neko jaunu izdomāt, ko pasacīt, viņš atkārtoja:
– Tas bija augstākā labuma sviests, nudien.
Alise ziņkārīgi raudzījās Marta Zaķim pār plecu.
– Kāds dīvains pulkstenis! – viņa iesaucās. – Tas rāda tikai datumus, bet nerāda, kura stunda.
– Bet kādēļ lai tas rādītu? – Cepurnieks murmināja. – Vai tavs pulkstenis rāda, kurš gads?
– Protams, ne, – Alise atbildēja bez domāšanas, jo gads ilgi ir viens un tas pats.
– Ar manējo ir gluži tāpat, – noteica Cepurnieks.
Alise jutās šausmīgi apjukusi, viņas izpratnē viss, ko teica Cepurnieks, bija tīrās muļķības, kaut gan viņš runāja, bez šaubām, angliski.
– Es īsti labi nesaprotu, ko jūs runājat, – Alise sacīja, cik vien pieklājīgi prata.
– Susuriņš atkal aizmidzis, – Cepurnieks teica un uzlēja tam uz deguna nedaudz karstas tējas.
Susuriņš steidzīgi noskurinājās un, acis neatvēris, nomurmināja:
– Protams, protams, gluži manas domas.
– Vai mīklu tu jau esi uzminējusi? – Cepurnieks jautāja, pagriezies pret Alisi.
– Nē, es padodos, – viņa atbildēja. – Bet kāds ir atminējums?
– Nav ne mazākās nojausmas, – atteica Cepurnieks.
– Man arī ne, – sacīja Marta Zaķis.
Alise gurdi nopūtās un piezīmēja:
– Man liekas – jums vajadzētu rīkoties saprātīgāk, nevis nosist laiku, uzdodot mīklas, kurām nav atminējuma.
– Ja tu pazītu laiku tikpat labi kā es, – sacīja Cepurnieks, – tā vis nerunātu. Laiku nevar nosist, tas aizskrien. Tāds viņš ir.
– Nesaprotu, ko jūs ar to gribat teikt, – Alise brīnījās.
– Skaidrs, ka nesaproti, – Cepurnieks atteica, nicīgi grozīdams galvu. – Atļaušos piezīmēt, ka tu nemaz nezini, kas ir laiks.
– Iespējams, ka ne, – Alise piesardzīgi bilda, – bet toties es zinu, kā var nosist laiku.
– Jā, jā. Mūzikas stundās. Tas izskaidro panākumus, – sacīja Cepurnieks. – Redzi, tikai sišanu neviens necieš. Ja tu esi kopā ar laiku, viņš var izdarīt ar pulksteni gandrīz visu, ko tu vēlies. Iedomājies, piemēram, ka pulkstenis ir deviņi no rīta – laiks, kad skolā sākas mācības; tu viņu klusītiņām pabiksti – un rādītāji zibēdami skrien uz priekšu! Pusdivi, laiks doties pusdienās!
(– Ai, kaut tā būtu! – Marta Zaķis pie sevis nočukstēja.)
– Tas, protams, būtu lieliski, – Alise domīgi bilda, – bet... zināt, tad es vēl nebūšu izsalkusi.
– Sākumā, iespējams, ne, – Cepurnieks teica, – bet tu jau varētu laiku apturēt uz pusdiviem tik ilgi, cik vēlies.
– Vai jūs tā darāt? – jautāja Alise. Cepurnieks skumji papurināja galvu un atteica:
– Es ne! Redzi... pagājušajā martā, tieši pirms viņa dulluma laika (Cepurnieks norādīja ar tējkarotīti uz Marta Zaķi), mēs sastrīdējāmies... Tas notika lielajā koncertā, kuru rīkoja Karaliene; man tur vajadzēja dziedāt:

Trīsi, trīsi, sikspārnīt,
Saki, kas tev prātā krīt!

Tu varbūt zini šo dziesmu?
– Kaut ko līdzīgu esmu dzirdējusi, – Alise atbildēja.
– Tālāk šī dziesma skan tā, – Cepurnieks turpināja.

– Tā kā paplāte tur skrej
Augstu pāri pasaulei.
Trīsi, trīsi...

Tagad arī Susuriņš noskurinājās un sāka pa miegam dziedāt:
– Trīsi, trīsi, trīsi, trīsi... – un dziedāja tik ilgi, līdz Zaķis un Cepurnieks Susuriņam ieknieba, lai viņu apklusinātu.
– Es tikko biju ticis līdz pirmā panta beigām, – stāstīja Cepurnieks, – kad Karaliene iebļāvās: «Viņš sagroza takti, viņš nosit laiku! Galvu viņam nost!»
– Cik briesmīgi nežēlīgi! – iesaucās Alise.
– Kopš tā brīža, – Cepurnieks turpināja, – laiks apstājies. Tagad mans pulkstenis vienmēr rāda seši.
Alisei galvā iešāvās saprātīgs secinājums, un viņa jautāja:
– Ak tad tāpēc te ir klāts tējas galds?
– Jā, tāpēc, – Cepurnieks nopūzdamies teica, – mums nepārtraukti ir tējas laiks, un mums nav neviena brīva brītiņa, kad nomazgāt traukus.
– Un tāpēc jūs pārsēžaties no viena krēsla otrā? – Alise vaicāja.
– Tieši tā, – Cepurnieks atteica. – Izdzeram tasi un pārsēžamies atkal pie nākamās.
– Bet kas notiek, kad jūs nonākat tai vietā, no kuras sākāt? – Alise uzdrošinājās pajautāt.
– Varbūt parunāsim par kaut ko citu, – žāvādamies sarunu pārtrauca Marta Zaķis. – Es jūtos noguris. Uzaicinu jauno lēdiju* pastāstīt kādu pasaku.
– Liekas – es nevienu nezinu, – Alise uztraukta atbildēja.
– Tad pastāstīs Susuriņš! Susuriņ, mosties! – Zaķis un Cepurnieks reizē iekliedzās un ieknieba viņam sānos.
Susuriņš gausi pavēra acis un vārgā, aizsmakušā balstiņā iepīkstējās:
– Es jau nemaz nebiju aizmidzis. Es dzirdēju katru vārdu, ko jūs, draugi, runājāt.
– Pastāsti mums pasaku! – Marta Zaķis pieprasīja.
– Jā, lūdzu, pastāstiet! – Alise piebalsoja.
– Un žiglāk, – piebilda Cepurnieks, – citādi tu atkal aizmigsi, iekams izstāstīsi.
– Reiz dzīvoja trīs mazas māsiņas, – Susuriņš steidzīgi iesāka, – Elsija, Lesija un Tillija, viņa dzīvoja akā...
– No kā viņas pārtika? – Alise iejautājās, jo viņai vienmēr gribējās zināt, ko cilvēki ēd un dzer.
– Viņas pārtika no sīrupa, – brīdi padomājis, Susuriņš atbildēja.
– Tas, zināt, nevar būt, – Alise pieklājīgi aizrādīja. – Tad viņas saslimtu.
– Viņas arī bija slimas, – Susuriņš turpināja,– ļoti slimas.
Alise mēģināja iedomāties, kāds šis neparastais dzīvesveids varētu būt, taču tas šķita pārāk dīvains, un viņa jautāja:
– Kāpēc viņas dzīvoja akā?
– Vai tēju vairāk nevēlies? – Marta Zaķis svarīgi noprasīja Alisei.
– Pagaidām es to vispār neesmu dabūjusi, – Alise aizvainota atteica, – tāpēc arī nevaru vēlēties vairāk.
– Tu laikam gribēji sacīt, ka nevari vēlēties mazāk, – teica Cepurnieks. – Saprotams, vienmēr gribas vēlēties vairāk, nevis mazāk.
– Jūsu gudrība nevienam nav vajadzīga, – Alise sacīja.
– Kurš tagad izsaka aizvainojošus aizrādījumus? – Cepurnieks pašapmierināts iesaucās.
Alise nezināja, ko atbildēt, tāpēc ielēja sev tēju, paņēma sviestmaizi un, pagriezusies pret Susuriņu, vēlreiz jautāja:
– Kāpēc viņas dzīvoja akā?
Susuriņš atkal kādas pāris minūtes apdomājās un tad sacīja:
– Tā bija sīrupa aka.
– Tādas nemēdz būt! – Alise pikti iebilda, bet Cepurnieks un Marta Zaķis viņu apklusināja: – Cst, cst! – un Susuriņš sabozies piezīmēja:
– Ja tu neproti uzvesties, stāsti tālāk pati!
– Ak, nē, lūdzu, turpiniet! – Alise pazemīgi bilda. – Es jūs vairs nepārtraukšu. Iespējams, ka viena tāda aka kaut kur ir.
– Patiešām viena ir! – Susuriņš sašutis noteica un piekāpies turpināja: – Tā, redzat, visas trīs mazās māsiņas mācījās smelt.
– Ko smelt? – Alise, pilnīgi aizmirsusi savu solījumu, iejautājās.
– Sīrupu, – Susuriņš atbildēja – šoreiz pilnīgi bez apdomāšanās.
– Man vajag tīru tasi, – Cepurnieks pārtrauca, – pavirzīsimies visi par vienu vietu uz priekšu.
Viņš pārsēdās blakuskrēslā, viņa krēslā apsēdās Susuriņš, Susuriņa vietā – Marta Zaķis, un Alisei gribot negribot vajadzēja apsēsties Marta Zaķa vietā. No šīs maiņas guva kaut ko vienīgi Cepurnieks, turpretī Alises jaunā vieta bija krietni vien sliktāka par iepriekšējo, jo Marta Zaķis, šajā vietā sēžot, apakštasi bija nolējis ar pienu.
Alise nevēlējās vēlreiz aizvainot Susuriņu, tāpēc pēc iespējas pieklājīgi jautāja:
– Es nesaprotu – no kurienes viņas smēla sīrupu?
– Ak tu muļķe, – ierunājās Cepurnieks, – no ūdens akas var smelt ūdeni, no laimes akas – laimi, man domāt, kāpēc gan no sīrupa akas nevarētu smelt sīrupu?
– Bet viņas taču akā iekšā atradās, – Alise aizrādīja Susuriņam, nemaz nevēlēdamās dzirdēt, ko saka Cepurnieks.
– Bez šaubām, atradās, kur tad šīs pazudīs! – Susuriņš teica.
Šī atbilde tā apmulsināja Alisi, ka viņa apklusa, un Susuriņš netraucēts turpināja.
– Viņas mācījās smelt, – viņš stāstīja, žāvādamies un acis berzēdams, jo atkal bija kļuvis miegains, – un viņas smēla visu, kas sākas ar burtu M...
– Kāpēc ar M? – Alise brīnījās.
– Kāpēc gan ne? – Marta Zaķis sacīja.
Alise apklusa.
Susuriņš jau bija aizvēris acis un laidās snaudā, bet, tā kā Cepurnieks viņu iebukņīja, viņš iepīkstēdamies pamodās un turpināja:
– ...kas sākas ar burtu M, piemēram, mālus un mēnesi, un miglu, un milzumu, zini, mēdz teikt, «jāprot milzumu izsmelt», – vai esi kādreiz redzējusi, ka var izsmelt laukā vairāk, nekā ir iekšā?
– Vai jūs to patiesi jautājat man? – Alise brīnījās. – Nedomāju gan...
– Tad labāk nerunā, – noteica Cepurnieks.
Tik rupju izturēšanos Alise nevarēja paciest, viņa piecēlās un gāja prom. Susuriņš acumirklī aizmiga, bet Cepurnieks un Marta Zaķis Alises aiziešanai nepievērsa nekādu vērību, kaut gan viņa atskatījās vairākas reizes, cerēdama, ka tie aicinās viņu atgriezties; atskatoties pēdējo reizi, Alise redzēja, kā Cepurnieks un Marta Zaķis pūlas iebāzt Susuriņu tējkannā.
– Lai nu kā, uz turieni es nekad vairs neiešu, – Alise sacīja un nogriezās pa taciņu mežā. – Tas bija vismuļķīgākais, visdullākais tējas laiks manā mūžā!
Izteikusi šos vārdus, viņa ievēroja kādā kokā durvis.
«Tas gan ir brīnums,» viņa nodomāja. «Bet šodien viss ir brīnumu pilns! Man liekas, es varētu ieiet un paskatīties.»
Un iekšā Alise bija.
Viņa atkal ieraudzīja, ka atrodas garajā zālē pavisam tuvu pie mazā stikla galdiņa.
– Šoreiz būšu gudrāka, – viņa pie sevis noteica un, paņēmusi mazo zelta atslēdziņu, atslēdza durtiņas, pa kurām varēja iziet uz dārzu. Tad viņa sāka skrubināt sēnes gabaliņu (to viņa bija noglabājusi kabatā) un ēda tik ilgi, kamēr kļuva vairs tikai pēdu gara, pēc tam pa nelielu gaiteni viņa devās uz priekšu un tad atradās skaistajā dārzā starp košajām puķu dobēm un vēsām strūklakām.

«Alises piedzīvojumi Brīnumzemē», Lūiss Kerols, 1865.

___________
* ...Truša ala kā tunelis virzījās tieši uz priekšu, tad pēkšņi it kā nogruva uz leju... – pasaka radās kā improvizācija, to apliecina arī pirmās nodaļas stāstījuma intonācija. Kerols atceras: «...izmisīgi mēģinādams izdomāt jaunu, sākumā liku savai varonei doties lejup pa Truša alu, nemaz nezinādams, kas ar viņu notiks tālāk.» Pirmās nodaļas nosaukums «Lejup pa Truša alu» sen kļuvis populārs, to bieži citē; amerikāņu rakstniece Selma Leinza pat grāmatu par bērnu literatūru nosaukusi – «Lejup pa Truša alu».
* ...mazās māsas sapnī – šāds rakstības paņēmiens – «sapnis sapnī» – izmantots arī Kerola otrajā pasakā «Alise Aizspogulijā un ko viņa tur redzēja».
* Marta Zaķis, Cepurnieks, Susuriņš – amerikāņu zinātnieks, kibernētikas tēvs Norberts Vīners (1894 – 1964) rakstīja, ka Kerola attēlotais Cepurnieks ļoti līdzīgs Bērtrandam Raselam (1872 – 1970). To liecina arī Džona Teniela zīmējumi. Vēl Vīners atzīmē, ka Rasela kolēģi filosofi Dž. M. E. Mak-Tagarts un Dž. E. Mūrs mākslinieka zīmējumos ļoti atgādinājuši Susuriņu un Marta Zaķi.
* Ceturtais – Alises atbilde ļāva noteikt viņas piedzīvojumu laiku Brīnumzemē. Iepriekš tika teikts, ka tas notika maijā – tātad 4. maijā. Tā bija Alises Lidellas dzimšanas diena (dzimusi 1852. gada 4. maijā, mirusi 1934. gadā). Kad Kerols izstāstīja pasaku pirmoreiz, Alisei bija desmit gadu (pasakā – septiņi). Manuskripta pēdējā lappusē rakstnieks ielīmēja viņas fotogrāfiju, kurā meitene redzama septiņu gadu vecumā (1859. gadā).
* Lēdija – pieklājības forma, uzrunājot augstāko aprindu sievieti.

Post Scriptum Ja nu kādu interesē, ko Google saka par Lūisu Kerolu, tad sanāk, ka man tas būtu jāzina vislabāk. :) «Lūk, tas jau ir par daudz,» kā teiktu Gustavo.