"Es jūs visus mīlu!" Tā teica mūsu ekonomikas pasniedzējs pirms kādiem 2 gadiem. Pirms tam viņš kaut ko teica par savu dēlu un nebraukšanu un Ameriku laimi meklēt. Un es tikai nesen sapratu, kā viņš jutās, ja pilnigi nepazīstamiem cilvēkiem - studentiem stāstīja ko tādu. Pēc tam mēs viņu vairs neredzējām.
"Es jūs visus mīlu!" Tā saku es. Un jūtos tīri normāli. Esmu te salīdzinoši neilgu laiku un jūs mani te tik labi uzņēmāt. Ne kā Gaismiņu. Tas droši vien bija unikāls gadījums. Vajadzētu viņas vēsturi aprakstīt un linku ielikt LJ noteikumu apraskstā, lai lasa visi, kas reģistrējas. Par biedinājumu, kas notiek, ja nepiedomā pie vārdiem un attieksmes. Ūnikums.
Un esmu ticis pie 9 draugiem. Bet astoņiem es pats esmu draugs. Un te nu parādās netaisnība. Man par labu un patīkama, tomēr gribu uzzināt kādēļ. Salīdzinot ar citiem (maniem draugiem), gandrīz katram manam postam ir kāds komentārs. Kāpēc? Vai es rakstu par citādākām tēmām kā citi un vienkārši nevar neizteikties? Vai arī..? Man jau tas ir patīkami :) Tikai atgādinu. Es lasu jūsu dienasgrāmatas tik pat bieži, cik savējo. Nu, ne jau tā. Un, ja man ir kas sakarīgs, ko teikt, es tā ari daru.
Nemaz nezināju, ka būs tik forši, ja man būs dienasgrāmata. Kuru varēs lasīt jebkurš man nepazīstams cilvēks. Un man tas patīk. Te es varu izklāstīt visu, ko vēlos un jūtu. Bet kādam pastāstīt to dzīvē es nevaru. Pat draugiem. Lai arī viņi te lasa. Kūl! Dzīvot paliek vieglāk, manas uzticības personas :) Pateicos.