Tā runā, ka runāšana ir sudrabs, bet klusēšana – zelts. Varu pateikt, ka tie ir meli. Ņemot vērā manu temperamentu, man visu mūžu ir mācījuši pretējo. Es neciešu cilvēkus. Tos, kas par mani vecāki, nē, jo viņiem vienmēr liekas, ka ir vērts mani pamācīt, kā labāk. Tos, kas par mani jaunāki, arī nē, jo viņiem vienmēr liekas, ka man būtu jāzina labāk. Un nevienu savā vecumā es nezinu. Un, ja zinātu..
Un arī dzimšanas dienā mani šogad laikam neviens vairs neapsveiks. Draņķīgi ir ne tikai tas.

Trešo reizi šajā rudenī un trešo reizi šogad man gadījās nolikties ar riteni. Kādu rītu melnais asfalts izrādījās glazēts ledū, nevis mitrs, un krustojumā es "aizgāju pa pieskari" tieši priekšā kādai mašīnai. Nopriecājos, ka mans pašsaglabāšanās instinkts nav zudis, jo pirmā doma bija, kur pašlaik ir tā mašīna, kurai būtu jābūt turpat, kur man. Mācību nekādu neguvu, bikses nesaplēsu, nedaudz apsitos un nobrāzu celi. Tieši to celi, kurš man sāka torīt sāpēt. Par spīti. Statistika līdz šim brīdim – divas reizes pa kreisi uz kaut kā cieta, viena pa labi lapu kaudzē. (Tad griezies apkārt un sāc no jauna.) Ja nu kāds grib iebilst, ka viss, kas notiek, notiek uz labu, varu pateikt, ka arī tie ir salti meli.

Ielu, starp citu, pēc desmit minūtēm nokaisīja ar sāli. Arī tas bija par spīti man.

Vakar naktī ap diviem rakstīju vēstuli, klausījos mūziku, grauzu piparkūku un dzēru atdzisušu tēju. Nebija prātīgi to darīt vienā reizē, jo pēc mirkļa aizrijos ar tēju un piparkūku tā, ka neviļus apraudājos. Stuck in a moment un ne uz iekšu, ne āru. Bet Kriss Mārtins tik' turpina dziedāt par "a rush of blood to the head". Man tas viss rush bija acīs līdz asarām. Nekas nepaliek bez sekām. Pēc tam tikai cepumi un mandarīns.

Nevaru aizmigt. Izrādās, ka kāds ods arī. Ap trijiem tā nolāpītā mātīte mirst un es beidzot varu gulēt. Izrādās, ka Inbox.lv pazaudēja manu paroli. Atradu pats. Pēdējā laikā šķaudu vismaz 10 reizes dienā. Laikam būs jāpārtrauc darbs dolomīta raktuvēs.