WYWIWYG. Kad biju maziņš, man ļoti gribējās reiz piedzīvot nelielu zemestrīcīti. Tādu mazu, nelielu, gandrīz neievērojamu, kas būtu sajūtama, taču neko ļaunu nenodarītu. Gribēju vienkārši uzzināt, kā tas ir. Nu..

Laikam jau tomēr jābūt uzmanīgākam ar savām vēlēšanām, jo šī ņēma un piepildījās. Un nevarētu teikt, ka biju par to sajūsmā. Replay man toč nevaig. (Taču, veicot nelielu SMS aptauju, noskaidrojās, ka vismaz divas meitenes būtu vēlējušās to nedaudz spēcīgāku, pamatojot savu vēlmi ar to, ka “Latvijā jau nekā incanta citādi nenotiek”. Savukārt. phoe un eRe – ka “ne sūda nejuta”.)

Es biju Rīgā, Čiekurkalnā / Mežaparkā, 4. stāva dzīvoklī, sēdēju gultā. Un sajutu, ka viss sāk drebēt, puķēm kustās lapas, sašūpojas lampa. Nodomāju, ka pa ielu garām brauc kāda īpaši smaga mašīna, tanks vai kas tāds. Taču tad viss nomierinātos pēc 3-5 sekundēm, bet tagad – tikai pastiprinās.

Un nākošā un pēdējā doma bija, ka māja brūk. Pati. Un tāpēc tā sākusi drebēt. Nopietni. :) Bet es mierīgi turpināju sēdēt savā gultā, jo, ja tā patiešām brūk, tad kāda gan starpība, kur mani atradīs – šeit vai 10m tālāk..? (Par to, ka mūsu platuma grādos būtu iespējama zemestrīce, es pat neiedomājos. Uz visu jau nevar cerēt.)

Pēcāk tas tantuks (vecs, dievbijīgs katoļu tantuks), pie kuras dzīvoju, izteicās, ka tas viss Čečenijas un Irākas karu, vardarbības “un vispār” dēļ. Un vispār – “tā tam būs būt”. (Par 11. septembri viņa toreiz izteicās, ka arī tā tam jābūt, ka pasaule ir pārapdzīvota un daļa ir vienkārši jānoslaktē, lai būtu kārtība, pie reizes atsaucās uz Bībeli. Normāli.) Pēc tam viņa apjautājās, kur tā zemestrīce īsti bijusi. Atbildēju, ka Kaļiņingradā. Viņa pajautāja, kur tas ir. Atbildēju, ka “zem Lietuvas”. Vairs neko neprasīja, taču es tikai vēlāk sāku domāt, ko viņa ar manu atbildi saprata (jo, iedomājoties kādu vietu, es uzreiz (ja vien zinu, kur tas ir) redzu tās atrašanās vietu ģeogrāfiskajā kartē, ar ziemeļiem pretī debesīm).