Jā. Diemžēl nevaru nosaukt datu avotu, taču pirms dažiem gadiem kādā konferencē dzirdēju atsauces uz pētījumu, ka Latvijā, salīdzinot ar pārējo Eiropu, ir daudz lielāka sabiedrības neiecietība pret atkarīgiem cilvēkiem.

Es szo karikatuuru uztveeru nevis kaa satiiru par narkomaaniem, bet kaa satiiru par medikju szkjirojoszo attieksmi pret pacientiem.

Man gan šis salīdzinājums šķiet neadekvāts.
Bet jā, narkomānus un alkoholiķus vainot nevajag, ātros jāsauc, ja redzams, ka nav labi.

tādēļ, ka izvarošanas upuri cieš no CITU cilvēku lēmumiem, kļūdām, psihiskajiem traucējumiem utt. atkarību upuri (bērnību traumas aside) kādā brīdī ir paši pieņēmuši šos lēmumus.

kāpēc tu reducē būšanu atkarīgai līdz narkotikām?

jā, es domāju, ka atkarīgie ir kādā brīdī pieņēmuši lēmumu, izvarotajiem šādas iespējas nav bijis.

un, jā, es vainoju savu vājumu savās atkarībās. un attiecīgi uzskatu, ka man jāuzņemas atbildība par sekām.

protams, vainošana vispār nav tāda pārāk kūl fīča, bet man besī no otras puses- ka atkarīgie neuzņemas atbildību par savu tapšanu atkarīgiem.

bet šis salīdzinājums nav adekvāts. izvēle lietot narkotikas nenozīmē izvēli kļūt atkarīgam. bet riskēt kļūt atkarīgam, to gan.

manā pasaulē cilvēks ir atbildīgs par savu rīcību.

riskēt ar to, ka pasaulē ir kaut kādi idioti psihopāti, kuri uzskatīs tavu svārku garumu par iedrošināšanu viņu seksuālo tieksmju realizēšanai no matter what, ir pilnīgi cita veida risks, kā riskēt ar to, ka tu izrādīsies piemērots upuris pats savām vājībām.

es neesmu paštaisna. man šķiet, ka es ļoti labi zinu, kas ir atkarība. un ka vainīga esmu tikai un vienīgi es pati. un, ka cilvēku vēlme tev paziņot, ka tu pati esi vainīga pie visa ir kaitinoša. bet, protams, mana atkarība stereotipiski pat nav uzskatāma par īstu atkarību, es zinu, es zinu.

žēl, ka te nav pogas "patīk"

pie tam-cilvēks jau ne pie kā nav vainīgs, vai tad ne? visas tās apstākļu kopas. arī izvarotājs, iespējams, nav vainīgs. un varbūt viņam ir atkarība no seksa, tad vispār psc.

Pedofilu nesoda par pašu tieksmi, bet gan par rīcību, tāpat kā izvarotāju.

Sodīt var (un vajag) par likuma utml. pārkāpumu. Resp., gan dzērājus, gan narkomānus soda par zādzībām, kautiņiem, arī par to pašu gulēšanu uz ielas var uzlikt administratīvo sodu, un tas ir pareizi.
Sods par nodarījumu un vainošana par to, ka cilvēks ir atkarīgs, ir nošķiramas lietas.
Tāpēc man, piemēram, šķiet nepieņemama pozīcija "nevajag glābt mirstošu alkoholiķi vai narkomānu, jo, iespējams, tajā laikā mediķi var izglābt kādu mirstošo bez atkarībām", kas tiek pamatota ar tēzi "atkarīgie paši ir vainojami par savu nonākšanu bezpalīdzīgā stāvoklī".

es nesaprotu - neizvēlas kļūt atkarīgs, bet izvēlas lietot atkarību izraisošas vielas. tad tā tomēr ir izvēle, vai tad ne?
es nenāku dirsties, es vienkārši jautāju. piemēram, par alkohōliķiem viss ir skaidrs un alkohōliķi mēdz taču būt arī ļoti labi cilvēki, kaut kādi savu profesiju meistari, labi draugi un seni klasesbiedri un viss tāds. bet nariki tikai tērējot med.resursus un mētājas uz ielām grēdām vien. vainošana jau tā ir besīga, bet tur vēl ir visi tie dubultstandarti.

es tomēr intuitīvi nespēju tev piekrist. ir skaidrs, ka upuri vainot ir nepareizi, bet es narkomānus neredzu kā upurus un alkohōliķus arī nē, lai gan noteikti ir izņēmumi. man liekas, ka, ja cilvēks izvēlas, nezinu, smēķēt, dzert kafiju, lietot alkohōlu vai tādas vai savādākas psihoaktīvās vielas, tad viņš ir tomēr drusku atbildīgs, vai tad ne? tāpat kā resni cilvēki ir atbildīgi par savu resnumu. tāpat es zinu arī, ka ir kaut kādi soc.apstākļi, kad cilvēki nonāk pie sūdīga dzīvesveida negribot. un tas pats resnums var būt no nespējas kontrolēt pārēšanos, kas, savukārt, varētu but kāda psih.problēma nevis izvēle. arī atkarības var būt šāda psih.problēma un var nebūt izvēle. bet tas tā nav vienmēr.
jebkurā gadījumā man liekas, ka ir jāpalīdz visiem, jo cilvēki primāri ir cilvēki un tikai pēc tam vecmammas, blondīņi un narkomāni.

es nezinu, kā šobrīd šī sistēma strādā un kas vispār cilvēkiem ir pieejams, bet es uzskatu, ka ārstēšanās iespējām un visai citai palīdzībai vajadzētu būt vienlīdz pieejamai visiem. tāpat kā pensijas, invaliditātes, māmiņu un bērnu pabalsti ir pieejami visiem, kam tie nepieciešami. jo tā vainīgo meklēšana un šķirošana ir ļoti neproduktīva. piemēram, alkoholiķis nav vainīgs, ka viņam ir atkarība un tad jāmeklē, kurš ir vainīgs? par vainīgo tad var pasludināt alkohōliķa, nezinu, vecmāmiņu un tad ko? atņemt viņai pensiju, jo viņa ir slikts cilvēks? vai arī invalīdam nepiešķirt pabalstu, jo invaliditāte izraisīta paša neapdomīgas rīcības rezultātā? tas viss ir bezjēdzīgi un nelōģiski.

Tas ir loģisks iznākums tam, ka valdība sapiš nacionālo veselības aprūpes modeli un samazina finansējumu. Bet cilvēki tā vietā, lai solidāri piespiestu valdību ieviet modeļus, kas reāli darbojas, sāk kasīties savā starpā un savās nelaimēs vainot narkomānus vai bezdarbniekus, kas nemaksā nodokļus.

Tātad tu tomēr pieļauj, ka vainas apstāklis varētu ietekmēt vajadzīgās ārstēšanas saņemšanu?

Protams. Man vienkārši likās, ka tev ir vēlēšanās esošo modeli pārskatīt.

Empātija ir empātija, bet vainošana ir kas cits. Ar ideju iekasēt ārstēšanas izdevumus pacients jau tiek tieši vai netieši vainots savās problēmās.

es tikai parādu, kāda ir mana lōģikas ķēde un neuzdrošinos apgalvot, ka man ir taisnība. tamdēl labprāt lasu un uzklausu arī visus citus viedokļus. ja manis teiktajā ir par ko viebties, man patiktu, ja man parādītu, par ko un kāpēc.

ir teorija, ka izvarošana ir tas, ko tev nodara citi un tas ir ārpus tavas kontroles, kamēr atkarības ir tas, ko tu esi nodarījis sev pats un tās ir tavā kontrolē. Attiecīgi atkarības ir tava vaina ar visu, kas vien no šī kolosālā sprieduma izriet.

blaming and shaming vispār tā īsti nestrādā.

bet nu, ir kam reāli lēni dalec.. gadās.

Vainošana par ko tieši? Par atkarību, par atkarības iespaidā (ciktāl to var konstatēt) notikušu rīcību, vai par atkarības blakusefektiem, no kā paši atkarīgie cieš?

man laikam arī ir viedoklis