Vispār es gribēju runāt tieši par psihoaktīvo vielu atkarību, bet piekrītu, ka to varētu paplašīnāt, runājot par jebkuru atkarību.

Tu saki, ka izvēle lietot narkotikas nenozīmē izvēli kļūt atkarīgam, un pieblisti, ka tas toties nozīmē riskēt kļūt atkarīgam. Diemžēl cilvēki saka arī, ka iet uz klubu seksīgā apģērbā nozīmē riskēt tikt izvarotam, un līdz ar to piešķir upurim atbildību par notikušo.

Kā jau es zemāk, āķīgais ir atbildība. Kurš būs atbildīgs par notikušo? Izvarošanas gadījumā ir skaidrs, ka izvarotājs var būt atbildīgs, bet psihoaktīvo vielu gadījumā viela nevar būt atbildīga. Vai varētu būt, ka neviens nav atbildīgs?

Es vēl arvien esmu drusku Falona raksta iespaidā, un viņš saka: "Es uzskatu, ka cilvēkam vienmēr jānes atbildība par to, ko vinš dara. Ir tiesa, ka neko daudz viņš sevi izmainīt nevar, taču vienalga - ja es ko daru, tad man par to ir jāatbild. Pat ja es lāgā nespēju sevi kontrolēt, es vienalga esmu atbildīgs par savu rīcību." Lūk, te ir tā milzīgā pretruna: no vienas puses viņš atzīst, ka gandrīz viss ir ielikts jau piedzimstot - neiroķīmijā, genomā - no otras, - ka cilvēkam par šo sasodīto mantojumu ir jāuzņemas atbildība. Diezgan briesmīgi. Tātad - atkarūgajam jāatbild par savas atkarības izraisītām sekām. Ar to varbūt atšķiras vardarbības upura atbildība, jo patiešām zināmā mērā runa ir par grūtu, brīžiem pat gandrīz neiespējamu, bet izvēli.