Sviesta Ciba |

Snorke (

snorke) rakstīja,
@ 2011-05-04 09:30:00

Apbraucu apkārt Lago di Varese, ar riteni un 2 mazām jaukām meitenītēm, nu ju vairs ne tik mazām
celiņš bija pārplūdis, dabūjām stumties caur dubļiem

satiku vienu vīrieti, viņš fotografēja apslīkušos krūmus un es biju spiesta nolekt no riteņa, lai viņu nenobrauktu un tad mēs papļāpājām
bet es braucu tālāk, jo nu - vispirms man jāizārstējās

tad 2 dienas dziedējām kāju traumas, skatījāmies filmas, es rakstīju PhD prezentāciju

es drusku skumu un daudz daudz domāju

Psihoterapeits uzskata, ka mani iespaidojis brālis, jaunākais, tas, kam dauna sindroms, tas, ka vecāki viņu ievietoja, atdeva, atteicās

man esot sajūta, ka man nav all cards to be loved, ka es esmu citāda, ka es esmu nemīlēta,
un te es tikai varu piekrist
bet vai tas ir no šī? es nekad neesmu šos faktus saistījusi

es par to daudz domāju, es lasīju www par šo slimību, vecāku forumus
es mēģināju atcerēties tos jau 28 gadus vecos notikumus, sarunas

es sapratu, ka es domāju, ka es to saprotu un pieņemu
bet es nekad to neesmu sapratusi
es arī to tagad nekādi nevarus saprast
kā mani vecāki varēja viņu uz mūžu ievietot iestādēs

es nesaprotu un šī nesaprašana mani smacē

es saprotu, ka cilvēks vispār var tā darīt, es saprotu, ka cilvēks var afekta stāvoklī, apjukumā,, bet ka pie skaidra prāta, gribētu bērnu, ,,, tāpēc ka viņš ir citāds

un ja es būtu dakteru atzīta "mentāli nepilnvērtīga", arī es tātad sēdētu baltā palātā un vērtos griestos gadu gadiem

man tagad jāizdomā, ko darīot ar šo nesaprašanu

(Ierakstīt jaunu komentāru)

	zum 2009-05-04 10:48 (saite)
	Varbūt vienkārši piedot vecākiem, ka viņi tā rīkojās? (Atbildēt uz šo) (Diskusija)

	snorke 2009-05-04 10:55 (saite)
	Man tur galīgi nav ko piedot, jo es pat vāji atceros un tas uz mani it kā neattiecās. Un vēl ir mūžīgais jautājums: cik daudz vispār drīkst piedot un saprast un attaisnot, kur ir tā robeža ?:) (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	zum 2009-05-04 12:25 (saite)
	Varbūt Tev derētu palasīt kādu Lulles Vilmas grāmatu? Man viņas grāmatas kādā dzīves posmā ļoti palīdzēja. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

krii
2009-05-04 11:10 (saite)

Ja Tu būtu mentāli nepilnvērtīga, Tu nereflektētu par to, kāpēc sēdi palāta un neanalizētu vecāku mīlestības trūkumu.
Es varbūt esmu īpaši bezjūtīgs, biezādains radījums, bet es ļoti labi saprotu Tavu vecāku izvēli - es gan nezinu, kā pati šādā situācijā rīkotos un negribu to modelēt. Taču doma "tā būs labāk visiem" ir pilnībā pieņemama.
Un galu galā - nevar taču cilvēkam pārmest, ja viņš kādu nemīl, vienalga, vai šis kāds ir viņa "miesa un asinis", vai nav.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)

	up 2009-05-04 11:27 (saite)
	es, btw, arii sho izveeli speeju saprast. lai Dievs mani sarga pashu kaadreiz no taadas izveeles izdariishanas, tfu tfu tfu, bet saprast es speeju. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	snorke 2009-05-04 11:38 (saite)
	Latvijā 18% Daunu ir atdoti valstij, pārējie dzīvo ģimenēs. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

snorke
2009-05-04 11:33 (saite)

Nav taču melns-balts, tas ka cilvēkam ir šis sindrioms, nenozīmē, ka viņš neko nesaprot. Viņš nevar beigt augstkolu, bet viņam var būt pilnvērtīga dzīve, viņi var iet normālā skola, pie tam viņam ir izteiktas emocijas, jūtas, pieķeršanās tuviniekiem utt. "Tā būs labāk visiem" atgādina bēdīgus vēstures piemērus. Tas, kas atšķiras no normas, nav mums vajadzīgs. Pie tam pat nedomāju neko pārmest. Es mēģinu saprast, vai šie notikumi varēja mani ietekmēt (kā uzskata dakteris), un ja tā - ko man darīt.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

krii
2009-05-04 11:55 (saite)

Tas laikam ir atkarīgs no konkrētās diagnozes - arī, vai vispār mājās ir iespējams nodrošināt aprūpi un pieskatīšanu un vai tas nenozīmē visu pārējo ģimenes locekļu pakārtošanos šim vienam.

Bet nu jā - nejūtos ne spējīga, ne tiesīga spriest par konkrēto gadījumu. Bet vai Tevi tas ir ietekmējis - nu to jau tikai jūs pa abiem ar dakteri varēsiet izspriest.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

puce
2009-05-04 13:13 (saite)

Tam sindromam ir pakāpes. Un pēdējo 30 gadu laikā izpratne par psihiskām kaitēm un šo sindromu ir mainījušies. Ne tikai tāpēc, ka mainījusies iekārta, bet arī medicīna un pētījumi iet uz priekšu.
Esi redzējusi filmu "Love actually"? Tur bija darbiniece, kuras brālis bija psihiatriskajā slimnīcā un viņa bija pilnībā pakļāvusi savu dzīvi tam. Un šajā situācijā nav skaidras atbildes - vai tas bija pareizi un labi darīts. Jo nav jau tādas atbildes. Vai nu kāds to var uzņemties un atteikties no savas dzīves vai nevar. Un ja nevar - tad varbūt godīgāk ir uzticēt šīs rūpes kādam, kas to var. Es, man liekas, nevarētu. Bet man nav bijis jāizvēlas.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

helvetica
2009-05-04 11:49 (saite)

Es atvainojos, ka tagad raktu Tavā dienasgramatā, domājot par Taviem prievātajiem pārdzivojumiem, bet, izlasot Tavas d.gr. ierakstu par gājieniem pie psihoterapeita, vecākiem un jaunāko brāli, es grasījos ierakstīt sava dienasgrāmatā postu, taču visu laiku atliku un tā kā šī tēma uzpeld atkal, atļaušos ieraktīt te.

Tad, kad izlasīju Tavu toreizējo ierakstu, tas mani galīgi sabeidza, sirds sāpēja pilnīgi fiziski, jo nez kāpēc izjutu, ka es esmu tas bērns, kas paliek ģimenē, kamēr cits tiek atdots prom (nezinu, vai tikai apkopē, via pavisam). Proti, mani nogalināja doma, ka - arī no manis var kuru katru brīdi atteikties. Ka var aizvest uz bērnu dārzu un nekad vairs nenākt pakaļ. Labi, tas bija jaunākais brālis un bija nopietni iemesli, bet, vai kādreiz nepienāks iemesls atteikties no manis? lai ari tas nav mans dzives stāsts, vairākas dienas jutos slima. piedod.

Jo uz baseinu, kur es vedu savu bērnu, iet ari ģiemene māte un viņas vecākā meita ar Dauna sindromu un viņas abas ved peldināt mazāko māsu, kas ir pilnīgi normāla, tas prieks un līksme, ar kādu vacākā palīdz mātei rūpēties par jaunāko ir fantastisks! Es pati biju uzskaitē un garigu atpalicību tā kā manai mātei dzemdībās bija komplikācijas, bet, redz, esmu izaugusi ok - manas mammas draudzenei bebis arī ar līdzigu bet smagāku diagnozi, nekā man, tika aicināts no mediķu puses atstāt īpašajā iestādē. Māte sadumpojās, sak, mans miesīgs berns, kā es viņu atstāšu, jūs ko?!! Un ilgu gadu pūļu rezultātā puika ap pilngadību ir kļuvis par ne-ar-ko-citādāks sabiedrības loceklis. Nemaz jau nerunājot par manu draugu ģimeni, kas ir adoptējusi divus bērniņus (jo savejie nevar būt) un abus ļoti slimus, tā kā viņiem pietiek līdzekļu to ārstēšanai un aprūpei.

Tā kā tas ir stāsts par mīlestību un upurēšanos. Ja vecāki ieliek bērniņu speciālistu aprūpē un turpina par viņu likties zinis un iesaistās viņa dzīvē (proti, profesionālo aprūpi tiešām dazŗeiz ir vieglāk atstāt speciālistu rokās, nevis mocīties mājās), tas ir citādāk, tas vēl ir godīgi, bet pamest pavisam tajos šausmīgajos, šausmīgajos bērnunamos un valsts aprūpes centros?! Tam nav attiasnojuma un tas ir nepiedodami. Es atvainojos, ka tiesāju Tavus vecākus un Tavu privāto dzīvi, bet man pietika ar vienu ierakstu, lai sirds pamirtu, nevaru iedomāties, kas butu, ja tā būtu via dzīve.
Satiec savu brāli, parupējies (pat ne tieši) par viņu, izdari to, ko tavi vecāki nav izdarījuši, lai pati zinātu, ka mīlestība un iejūtība var sākties ar Tevi, ne tikai no citiem!

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)

zum
2009-05-04 12:22 (saite)

Ne viss dzīvē ir tik viennozīmīgi. Es zinu ģimeni, kur šāds bērniņš bija paturēts. Tas gan bija sen senos laikos, kad ne tikai tu nebiji dzimusi, bet pat, iespējams, arī es :) Un vecāki pieņēma vēl arī bārenīti no bērnunama.. Veselu cilvēciņu, kuru bija pametusi māte. Visu cieņu, protams, viņiem.
Bet lūk, bārenīte, šo savu dzīves posmu atceras ar šausmām. Kad nekad nevarēja zināt, kad viņas pusbrālim uznāks lēkmes. Kad viņš sāks visu plēst, dauzīt un sist. Pat tagad, kad šai sievietei ir pāri četrdesmit, viņa šo savu dzīves posmu atceras ar asarām acīs, kaur viņu nu nekādi nesauktu par raudulīgu.
Es ļoti cienu tos vecākus, kas ir kopā ar savu bērnu un dara visu, lai viņam ir labi. Bet es pieņemu, ka tas ir bezgala grūti un reizēm robežojas ar izmisumu. Bet es patiesi nenosodu tos vecākus, kas padodas un izvēlas citu ceļu.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	snorke 2009-05-04 12:31 (saite)
	Principā dauni nav agresīvi, taisni otrādi labsirdīgi un draudzīgi. Agresijas lēkmes ir citām slimībām. Nu gadās, protams, visādi. KA viennozīmīgi nav, tas ar skaidrs :) (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

snorke
2009-05-04 12:53 (saite)

Paldies. Tas bija tik ļoti ļoti vajdzīgs ieraksts.

Jā, es domāju viņu sameklēt, aizbraukt, aizvest savu meitu ciemos varbūt. Un piedāvāt palīdzību ārstiem. Lai cik tas nebūtu vēlu un varbūt jocīgi, un izskatās kā atpirkšanās no pagātnes. Es nevaru mainīt pagātni, es varu kauko sīku izdarīt tagadnē.
Un vēl - es gribu piedot, saprast vecākus. Netiesāt. Bet man ir svarīgi pateikt, ka tas ir,, man tas bija un ir nepieņemami. Jo es jūtos līdzatbildīga. Jo tas tika prezentēts kā ģimenes lēmums, lai ģimenei labāk. kaut loģiski domājot, 13 gados es īsti nevarēju būt atbildīga par vecāku lēmumu (kaut gan tā jūtos)
No otras psues - es jau 20 gadus esmu rīcībspējīgs pieaugušais, un es neesmu viņu pat redzējusi.
Man tiešām liekas šausmīga šī attieksme: viņš nav īsti normāls, tāpēc nogrūžams un norakstāms, visiem būs labāk! Nav tālu no Hitlera akcijām, tik daudz nepilnvērtīgo apkārt. Lieki teikt, ka man ar visu laiku tekts, ka es neesmu īsti normāla (strap citu, pēc vidējā aritmētiskā vadoties, neesmu arī)
Man šausmīga liekas arī mana attieksme, ka es te tagad runāju, bet neesmu darījusi absolūti neko.
Laikam tam terapeitam beigās būs bijusi taisnība. Visādi traumu slāņi atklājas :)

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

savanna
2009-05-04 12:23 (saite)

Viss atkarīgs no situācijas un slimības smaguma.
Katrs vecāks vēlas sev laimīgus un veselus bērnus, kas sākotnēji ir smaidīgi,dauzās un blēņojas, bet vēlāk paši pieņem savus lēmumus, dzīvo atsevišķi,reizēm atbrauc ciemos un gādā mazbērnus.

Tomēr, varu saprast Tavus vecākus. Tas nozīmē, ka bija gaidāmas rūpes par blēņošanos, iespējams, nespēju uzvilkt savas bikses, nespēju pašam aiziet jebkad uz veikalu un kur nu vēl par pastāvīgu lēmumu pieņemšanu, atsevišķu dzīvi un mazbērniem. Dauna slimība ir tāda, ka tā var prasīt no vecākiem nenogurstošas rūpes gadu desmitiem,līdz slimā vai līdz vecāku nāvei... vairs nekad dzīvē nevienu iespēju būt patiesi laimīgiem...

Es viņu izvēli saprotu.

(Atbildēt uz šo)

fanija
2009-05-04 12:35 (saite)

šī ir viena no situācijām, kurai nav vienas pareizās atbildes. Pirmā doma, protams, ir - nu kā tā varēja, bērns piedzimst un viņu pamet. Un kā jau te augstāk viens raksta, uzreiz jāiedomājas - bet ja mani būtu bērnībā pametuši, kā tad tas būtu. Bet tad, no otras puses, es arī vismaz teorētiski spēju saprast, ko jūt vecāki, uzzinot, ka viņu bērnam ir spēcīga garīgā atpalicība vai psihiskā saslimšana, kas nav dziedējama. Tad jau mazāk saprast var tos, kas "atdod bērnu", jo viņam ir kāda fiziskā nepilnvērtība, teiksim, pirms laika presē bija plaši atspoguļots gadījums par bērnu, kurš piedzima bez rokām.
Bet - visos šajos gadījumos spēja saprast un attaisnot nav lietu mērs. Tev tikai atliek vadīties pēc tā, ko par tālāko rīcību saka personīgās sajūtas un sirdsapziņa.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)

snorke
2009-05-04 13:02 (saite)

Ai nu tur jau bezjēdzīgi runāt, viens pametīs tāpat, otrs cīnīsies pat par bezgala slimu bērniņu. Ir cilvēki, kas adoptē šos, 21. hromosomas bērnus, ir, kas iebāž psih slimo patversmē. Katram savs. Jā un kā Tu viedi piezīmē, man ar pers sajūtām un sirdsapizņu jātiek galā. Man kaukā sāk likties, ka pārāk daudz man personiski nepieņemamu lietu esmu pieņēmusi kā normālas, no tā visa nelabi. Rīt izbrēkšos psicham, ko es ĪSTENĪBĀ par to domāju. :)

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	snorke 2009-05-04 13:03 (saite)
	sirdsapziņu :) (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

puce
2009-05-04 12:42 (saite)

Tā bija cita dzīve, pasaule un realitāte - pirms 28 gadiem. Un Taviem vecākiem jau bija divi bērni, par kuriem rūpēties. Pieņemu, ka tie bija pamatīgi argumenti. Varbūt ne attaisnojumi, bet argumenti gan.
Tomēr šī rīcība lielā mērā ir noteikusi Tavu dzīvi - Tavu raksturu, Tavu motivāciju un attieksmi. Tu noteikti būtu savādāka, ja brālis būtu paturēts, bet vai labāka? Vai laimīgāka? Baidos, ka to Tu nezini un nekad arī neuzzināsi.
Tu nevari mainīt pagātni. Vienīgais, ko Tu vari mainīt - ir attieksme. Un tieši tā Tu vari mainīt nāktoni. Savu.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)

	snorke 2009-05-04 12:56 (saite)
	raksti tik viedi, ka nevar nepiekrist !! :) (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

puce
2009-05-04 13:09 (saite)

Es tā tiešām domāju ;) veselu kaudzi savu personīgo skeletu esmu pati izcīnījusi, lai varētu tagad gudri runāt ;)
Saprotot citu motivāciju, ir vienkāršāk dzīvot. Un sadzīvot. Un pieņemot, ka visi apkārtējie ir pieauguši cilvēki (nu tie, kuri tādi patiešām ir - vismaz pēc gadiem) - un atdot viņu atbildību par viņu lēmumiem un dzīvēm - arī pēkšņi kļūst vieglāk. Es varu mainīt tikai savu dzīvi. Pārējie lai paši tiek ar savām dzīvēm galā.
Un beigu galā - no tā, cik foršu Tu uztaisi savu dzīvi, ir lielā mērā atkarīga Tavas meitas spēja par tādu izveidot savējo. Jo Tu esi paraugs - vēlams pozitīvais, jo tikai tas strādā pozitīvi. ev ir problēma, Tu viņu risini un atrisini - un bērns redz, ka neviena dzīve nav ideāla, bet to var mainīt. Ja grib.
Tu esi uz laba ceļa ;) Un Tev noteikti izdosies. Tu esi pietiekami jaudīga personība un beidzot Tavs mērķis esi Tu pati.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

kihelkonna
2009-05-04 13:15 (saite)

tu jau nezini, kā notika tas process. varbūt ārsti vecākiem sastāstīja, ka mazulis ir tik slims, ka nomirs dažu mēnešu laikā. un tā var notikt! zinu arī gadījumu, kad līdzīgā situācijā bērns ar mātes piekrišanu tika nošpricēts un vēlāk visiem teikts, ka nomiris. padomju dzemdniecība bija tāda mašinērija, ka līdzīga viduslaikiem.
kaut gan vienā manu vecāku draugu ģimenē arī bija DS meitene, apmēram mana vienaudze, pavisam sadzīvojama meitene, nekas tik ļoti traks.
bet visā visumā man liekas, ka tas pt drusku cenšas tev iestāstīt savu versiju, un tu tagad visam piekrīti un sev visu atrodi gluži kā medicīnas enciklopēdiju lasot. tu kaut kad stāsītji par bērnu dārzu un ka tev jau tad nebija all cards to be loved.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)

snorke
2009-05-04 13:23 (saite)

nē, nebija tik traki, bet rekomendācijas no dakteriem bija gan ,,,
es negāju bērnudārzā ! es nezinu, kurā brīdī man pazuda un vai vispār bijušas all cards to be loved (nu vai nav foršs izteiciens?)

bet man dzīvē bijis viens vienīgs laimīgs romāns, un tas bija 12 gadu vecumā ar Robertu :) mēs pat vienā solā sēdējām un roku rokā klīdām pa Carnikavu .. pārējos romānos es sāku ciest un idijotiski uzvesties,,,

tev ir sava versija, kur man jārok ???:)

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

kihelkonna
2009-05-04 13:33 (saite)

versijas man nav. tā kā mazmurkšķis ir vēl maziņš, tad man, protams, šķiet, ka viss slēpjas pirmajos dzīves 3 gados.
tu stāstīji, ka tava māte laulības pirmajos gados bija sitpri aizsapņojusies par citu vīrieti; vecāko brāli tas skāra visvairāk, tevi mazāk;
tu stāstīji, ka māte ar tevi varēja nodarboties tikai pirmos mēnešus, un tad tevi pieskatīja droši vien vecmāmiņas; kā jau mediķis, tava māte varbūt ļoti sekoja b.spoka ieteikumiem "nepieradināt pie rokām";
tu stāstīji, ka agri iemācījies lasīt un tūlīt sāki uzlabot iekšējo pasauli; veco laiku agrā apmācība bija mazliet bīstama, jo tā saturēja daudz atprasīšanas un pārbaudīšanas, kā rezultātā krītas bērna pašnovērtējums un viņš jūtas kā nepietiekami labs saviem vecākiem.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	snorke 2009-05-04 14:24 (saite)
	vismaz pēdējais nebūs par mani, es vienmēr skolā biju un jutos vislabākā, pie tam vecākiejm vispār neinteresēja kādas man sekmes. Būtu incanti kādreiz parunāties, kā tev gājis ar ps-terapijām un kādi ieteikumi (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

helvetica
2009-05-04 15:12 (saite)

Piebildīšu sava komentāra sakarā:

Mani visā šajā situācijā mazāk interesē motivācija, kāpēc kāds tiek vai netiek atdots. Tu nav ko domāt - tur vienkaŗši ir jāapjautājas aattiecīgajiem cilvēkiem, kāda bija viņu motivācija (jo tās tiešām var but dažādas..)

Mani personīgi ļoti nomāca tas, ka bērnam vissvarīgākais, ko var dot ģimene tā attītībai ir drošības, stabilitātes sajūta. Bet kā tu vari justies drošs, ja ģimene savu citu bērnu, tavu br'āli via māsu ir atdevuši prom tāpēc, ka viņš vai viņa ir tāds kāds ir? Arī no tevis var vienā brīdī atteikties tikai tāpēc, ka tu esi tāds kāds tu esi? Ni i rezultātā mūžīgā tiešanās būt izcilam, lai vecāki negribētu attiekties un paralēli izmisīga nepieciešamība gūt apliecinājumus, ka tu esi mīlēts un gribēts un visam pāri - tā iznīcinošā nedrošības sajūta. Kā jau teicu, šo ierakstu atļāvos tikai tāpēc, ka stāsts uz mani pašu iedarbojāš nogalinoši.
Veiskmīgi visiem!

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)

	snorke 2009-05-04 15:20 (saite)
	Bet tev tiešām ir taisnība. ah, rīt atkal došos runāties un ziņošu (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	helvetica 2009-05-04 15:27 (saite)
	ja man butu nauda, es arī ļoti labprāt apmeklētu šādu speciālistu, jo ir arī šādi tādi skeleti skapī, kas traucē pilnasinīgi baudīt dzīvi. Veiksmīgi tev ar tavējo! (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

	ld 2009-05-05 00:50 (saite)
	Tu esi dziiva kjiinieshu laadiite/ matrjoshka. pa kaartaam vien atsedzies. (Atbildēt uz šo)

Navigate: