Ne viss dzīvē ir tik viennozīmīgi. Es zinu ģimeni, kur šāds bērniņš bija paturēts. Tas gan bija sen senos laikos, kad ne tikai tu nebiji dzimusi, bet pat, iespējams, arī es :) Un vecāki pieņēma vēl arī bārenīti no bērnunama.. Veselu cilvēciņu, kuru bija pametusi māte. Visu cieņu, protams, viņiem.
Bet lūk, bārenīte, šo savu dzīves posmu atceras ar šausmām. Kad nekad nevarēja zināt, kad viņas pusbrālim uznāks lēkmes. Kad viņš sāks visu plēst, dauzīt un sist. Pat tagad, kad šai sievietei ir pāri četrdesmit, viņa šo savu dzīves posmu atceras ar asarām acīs, kaur viņu nu nekādi nesauktu par raudulīgu.
Es ļoti cienu tos vecākus, kas ir kopā ar savu bērnu un dara visu, lai viņam ir labi. Bet es pieņemu, ka tas ir bezgala grūti un reizēm robežojas ar izmisumu. Bet es patiesi nenosodu tos vecākus, kas padodas un izvēlas citu ceļu.