šī ir viena no situācijām, kurai nav vienas pareizās atbildes. Pirmā doma, protams, ir - nu kā tā varēja, bērns piedzimst un viņu pamet. Un kā jau te augstāk viens raksta, uzreiz jāiedomājas - bet ja mani būtu bērnībā pametuši, kā tad tas būtu. Bet tad, no otras puses, es arī vismaz teorētiski spēju saprast, ko jūt vecāki, uzzinot, ka viņu bērnam ir spēcīga garīgā atpalicība vai psihiskā saslimšana, kas nav dziedējama. Tad jau mazāk saprast var tos, kas "atdod bērnu", jo viņam ir kāda fiziskā nepilnvērtība, teiksim, pirms laika presē bija plaši atspoguļots gadījums par bērnu, kurš piedzima bez rokām.
Bet - visos šajos gadījumos spēja saprast un attaisnot nav lietu mērs. Tev tikai atliek vadīties pēc tā, ko par tālāko rīcību saka personīgās sajūtas un sirdsapziņa.