Es tā tiešām domāju ;) veselu kaudzi savu personīgo skeletu esmu pati izcīnījusi, lai varētu tagad gudri runāt ;)
Saprotot citu motivāciju, ir vienkāršāk dzīvot. Un sadzīvot. Un pieņemot, ka visi apkārtējie ir pieauguši cilvēki (nu tie, kuri tādi patiešām ir - vismaz pēc gadiem) - un atdot viņu atbildību par viņu lēmumiem un dzīvēm - arī pēkšņi kļūst vieglāk. Es varu mainīt tikai savu dzīvi. Pārējie lai paši tiek ar savām dzīvēm galā.
Un beigu galā - no tā, cik foršu Tu uztaisi savu dzīvi, ir lielā mērā atkarīga Tavas meitas spēja par tādu izveidot savējo. Jo Tu esi paraugs - vēlams pozitīvais, jo tikai tas strādā pozitīvi. ev ir problēma, Tu viņu risini un atrisini - un bērns redz, ka neviena dzīve nav ideāla, bet to var mainīt. Ja grib.
Tu esi uz laba ceļa ;) Un Tev noteikti izdosies. Tu esi pietiekami jaudīga personība un beidzot Tavs mērķis esi Tu pati.