Snorke ([info]snorke) rakstīja,
@ 2011-05-04 09:30:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Apbraucu apkārt Lago di Varese, ar riteni un 2 mazām jaukām meitenītēm, nu ju vairs ne tik mazām
celiņš bija pārplūdis, dabūjām stumties caur dubļiem

satiku vienu vīrieti, viņš fotografēja apslīkušos krūmus un es biju spiesta nolekt no riteņa, lai viņu nenobrauktu un tad mēs papļāpājām
bet es braucu tālāk, jo nu - vispirms man jāizārstējās

tad 2 dienas dziedējām kāju traumas, skatījāmies filmas, es rakstīju PhD prezentāciju

es drusku skumu un daudz daudz domāju

Psihoterapeits uzskata, ka mani iespaidojis brālis, jaunākais, tas, kam dauna sindroms, tas, ka vecāki viņu ievietoja, atdeva, atteicās

man esot sajūta, ka man nav all cards to be loved, ka es esmu citāda, ka es esmu nemīlēta,
un te es tikai varu piekrist
bet vai tas ir no šī? es nekad neesmu šos faktus saistījusi

es par to daudz domāju, es lasīju www par šo slimību, vecāku forumus
es mēģināju atcerēties tos jau 28 gadus vecos notikumus, sarunas

es sapratu, ka es domāju, ka es to saprotu un pieņemu
bet es nekad to neesmu sapratusi
es arī to tagad nekādi nevarus saprast
kā mani vecāki varēja viņu uz mūžu ievietot iestādēs

es nesaprotu un šī nesaprašana mani smacē

es saprotu, ka cilvēks vispār var tā darīt, es saprotu, ka cilvēks var afekta stāvoklī, apjukumā,, bet ka pie skaidra prāta, gribētu bērnu, ,,, tāpēc ka viņš ir citāds

un ja es būtu dakteru atzīta "mentāli nepilnvērtīga", arī es tātad sēdētu baltā palātā un vērtos griestos gadu gadiem

man tagad jāizdomā, ko darīot ar šo nesaprašanu


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]fanija
2009-05-04 12:35 (saite)
šī ir viena no situācijām, kurai nav vienas pareizās atbildes. Pirmā doma, protams, ir - nu kā tā varēja, bērns piedzimst un viņu pamet. Un kā jau te augstāk viens raksta, uzreiz jāiedomājas - bet ja mani būtu bērnībā pametuši, kā tad tas būtu. Bet tad, no otras puses, es arī vismaz teorētiski spēju saprast, ko jūt vecāki, uzzinot, ka viņu bērnam ir spēcīga garīgā atpalicība vai psihiskā saslimšana, kas nav dziedējama. Tad jau mazāk saprast var tos, kas "atdod bērnu", jo viņam ir kāda fiziskā nepilnvērtība, teiksim, pirms laika presē bija plaši atspoguļots gadījums par bērnu, kurš piedzima bez rokām.
Bet - visos šajos gadījumos spēja saprast un attaisnot nav lietu mērs. Tev tikai atliek vadīties pēc tā, ko par tālāko rīcību saka personīgās sajūtas un sirdsapziņa.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]snorke
2009-05-04 13:02 (saite)
Ai nu tur jau bezjēdzīgi runāt, viens pametīs tāpat, otrs cīnīsies pat par bezgala slimu bērniņu. Ir cilvēki, kas adoptē šos, 21. hromosomas bērnus, ir, kas iebāž psih slimo patversmē. Katram savs. Jā un kā Tu viedi piezīmē, man ar pers sajūtām un sirdsapizņu jātiek galā. Man kaukā sāk likties, ka pārāk daudz man personiski nepieņemamu lietu esmu pieņēmusi kā normālas, no tā visa nelabi. Rīt izbrēkšos psicham, ko es ĪSTENĪBĀ par to domāju. :)

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]snorke
2009-05-04 13:03 (saite)
sirdsapziņu :)

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?