Paldies. Tas bija tik ļoti ļoti vajdzīgs ieraksts.

Jā, es domāju viņu sameklēt, aizbraukt, aizvest savu meitu ciemos varbūt. Un piedāvāt palīdzību ārstiem. Lai cik tas nebūtu vēlu un varbūt jocīgi, un izskatās kā atpirkšanās no pagātnes. Es nevaru mainīt pagātni, es varu kauko sīku izdarīt tagadnē.
Un vēl - es gribu piedot, saprast vecākus. Netiesāt. Bet man ir svarīgi pateikt, ka tas ir,, man tas bija un ir nepieņemami. Jo es jūtos līdzatbildīga. Jo tas tika prezentēts kā ģimenes lēmums, lai ģimenei labāk. kaut loģiski domājot, 13 gados es īsti nevarēju būt atbildīga par vecāku lēmumu (kaut gan tā jūtos)
No otras psues - es jau 20 gadus esmu rīcībspējīgs pieaugušais, un es neesmu viņu pat redzējusi.
Man tiešām liekas šausmīga šī attieksme: viņš nav īsti normāls, tāpēc nogrūžams un norakstāms, visiem būs labāk! Nav tālu no Hitlera akcijām, tik daudz nepilnvērtīgo apkārt. Lieki teikt, ka man ar visu laiku tekts, ka es neesmu īsti normāla (strap citu, pēc vidējā aritmētiskā vadoties, neesmu arī)
Man šausmīga liekas arī mana attieksme, ka es te tagad runāju, bet neesmu darījusi absolūti neko.
Laikam tam terapeitam beigās būs bijusi taisnība. Visādi traumu slāņi atklājas :)